Ādolfam Hitleram 115

Šī 2005. gada 20. aprīlī bijušajam Vācijas valsts kancleram (1933- 1945) Ādolfam Hitleram 115. Vai tam ir nozīme vai nav, bet vēl šodien viņa vārds tiek izmantots visnetīrākajās politiskajās spekulācijās, bieži vien sagrozot vēsturisko patiesību. Pasaulē nav mazums cilvēku, kuriem Hitlera vārds ir svēts. Bet vēl vairāk ir to, kuri dēmonizē visu, kas saistīts ar Hitleru un viņa vadīto Vāciju, turklāt pretendējot uz "vienīgo" patiesību. Mūsu uzdevums nav dziedāt slavas dziesmas Hitleram, ne arī iztaisīt no viņa "noziedznieku nr.1", kā to savulaik mēģināja izdarīt boļševiki un joprojām dara nacionālsociālismam naidīgas politiskās aprindas. Mūsu uzdevums ir godīgi un objektīvi runāt par šī Vācijas valstsvīra nopelniem savas tautas priekšā, ka arī norādīt uz pieļautajām kļūdām, kas galu galā arī noveda Vāciju līdz traģiskajam galam. Vispār jau tā īsti un objektīvi par Ā. Hitlera valdīšanas laiku var runāt no 1933. gada līdz 1939. gadam, kad sākās Otrais pasaules karš, jo kara laiku taču nevar salīdzināt ar miera laiku mērauklu, kad valda citi likumi. Mēs varam runāt par tiem gadiem, kad Hitlera valdīšanas laikā sakrita ar Vācijas valsts lielāko uzplaukumu. Pateicoties nacionālsociālistu tautiskajai un nosvērtajai politikai, Vācijas ekonomika un kultūra tika atbrīvota no sveštautiešu iespaida un vācieši paši, pēc ilgiem gadiem, kļuva par savas zemes noteicējiem( sveštautiešu kapitāls, Veimāras republikas apgrūtinājumi un pārmērīgā kontribūcija). 1936. gadā NSDAP kongresā tika izsludināts ekonomiskās mobilizācijas plāns, kurā mudināja Vācijas lielrūpniekus mazāk domāt par peļņu, bet vairāk gādāt un rūpēties par spēcīgu nacionālo ekonomiku. Hitlers brīdināja rūpniekus- ja tie pretosies jaunajam ekonomiskajam kursam, pastiprināsies valsts iejaukšanās tautsaimniecībā. "Finansēm, ekonomikai un visām teorijām jākalpo tautas cīņai par pašsaglabāšanos", apgalvoja Hitlers. Šajos sešos miera gados viņam patiešām izdevās sasniegt daudz- jūtami uzlabojās maznodrošināto stāvoklis. Hitleram arī izdevās realizēt nodomu par visiem pieejamu automašīnu, kas tolaik bija neaptverama ilūzija. Konstruktoram Ferdinadam Poršem tika lūgts uzkonstruēt mašīnu, kura varētu nobraut 100 km, patērējot ne vairāk kā 10 litru degvielas. Tas izdevās. Vāciju tai laikā pārklāja ērtu autostrāžu tīkls, ko dēvēja par "fīrera ceļiem". Jaunās rūpnīcas Rūras apgabalā būvēja, ievērojot dabas aizsardzības prasības. Ārzemniekus pārsteidza Vācijas sasniegumi veselības aizsardzības jomā. Britu parlamenta loceklis Arnolds Vilsons rakstīja: "Patīkami vērot fiziski attīstītos vācu jauniešus. Pat vistrūcīgākie ir apģērbti labāk, nekā agrāk, bet viņu jautrās sejas liecina par psiholoģisko komfortu". Darba apstākļi pārvērtās līdz nepazīšanai- gaišas darba telpas, priekšzīmīga kārtība, ziedi... Nekad iepriekš vācu strādnieki nebija baudījuši šādas privilēģijas. Īpaša programma deva iespēju bez maksas apmeklēt kultūras pasākumus, izglītoties par sabiedriskajiem līdzekļiem. Pat vienkāršs melnstrādnieks varēja ar okeāna laineri apceļot pasauli bez maksas. Ārvalstīs Hitlera piekritēju bija ne mazāk kā pašā Vācijā, to skaitā ne mazums prominentu personu, nemaz nerunājot par daudzajām sabiedriskajām kustībām, kas radās, jo tās iedvesmoja Hitlera Vācijas parugs. Amerikāņu rakstniece Gertrude Staina uzskatīja, ka Hitleram pienāktos Nobela prēmija. Cits amerikānis, slavenais autorūpnieks Heinrihs Fords, ilgus gadus finansiāli atbalstīja Vācijas nacionālsociālsitisko partiju. Tāpat Hitleru atbalstīja slavenais angļu dramaturgs Džordžs Bernards Šovs. Pazīstamais zviedru ceļotājs un pētnieks Svens Hedīns Vācijas sasniegumu slavināšanā varēja pat sacensties ar Lielvācijas "ruporu" Gebelsu:" Cilvēks, kurš četros gados pacēlis savu tautu no bezdibeņa līdz pašcieņas, lepnuma un varas virsotnēm, pelna līdzpilsoņu pateicību un visas cilvēces sajūsmu", rakstīja Hedīns. Varbūt šie daži Hitlera panākumi liks paskatīties uz šo cilvēku jaunā gaismā, nevis kā uz briesmoni, bet gan uz cilvēku, kurš pieļāvis daudzas kļūdas, taču savai savai vācu tautai kalpojis pēc vislabākās sirdsapziņas un rādījis arī citām, tautām paraugu, kā katrai tautai celt sev labāku dzīvi savā zemē. "Neesmu tiesīgs skaļi runāt par Ādolfu Hitleru, un viņa dzīve un darbs nav sentimentālās sarunās apspriežami. Viņš bija cilvēces čempions un taisnības vēsts vēstnesis visām nācijām. Viņš bija augstākā pakāpē reformu figūra un viņa vēsturiskais liktenis bija, ka viņam nācās darboties nepieredzētas nodevības laikā, kas viņu satrieca galīgi." Knuts Hamsungs.
Viktors Birze