Sātanisma uzplūdi apdraud mūsu pastāvēšanu

Cilvēki un necilvēki

Pasaulē blakus labajam pastāv ļaunais, blakus dievišķajam – sātaniskais, un Visumā notiek nerimstoša cīņa starp gaismu un tumsu. Dievs ir laidis pasauli, pamatodams tās eksistenci ar dabas likumiem, un viss, kas ir dabisks, dabas likumiem atbilstošs, ir Dievam tīkams, bet parādības, kas nesaskan ar Dieva – dabas likumiem, ir bezdievīgas, tātad sātaniskas. Tas ir ļaunums, kam nav Dieva svētības un kas ir apkarojams visiem spēkiem. Dieva – dabas pamatlikums, ko varētu nosaukt par pašas esamības likumu, uz kuru balstās visas dzīvās dabas eksistence, ir divu dzimumu – Vīrišķā un Sievišķā pastāvēšana un savienība, no kuras pasaulē rodas visa dzīvība. Vīrietis un sieviete ir radīti viens otram, un viņu mīlestībai ir Dieva svētība. Šo abu dzimumu savstarpējais pievilkšanās spēks (dzimumtieksme) ir vienīgais dabas likumiem atbilstošais, jo turpina mūžīgo dzīvības ciklu. Vīrietis ir radīts sievietei un otrādi, un, vienīgi no viņu savienības izejot, cilvēce un visa dzīvā daba turpina savu eksistenci. Vīrišķais un Sievišķais ir dabas pamatelementi, uz vīrieša un sievietes mīlestību balstās pasaule!
Bet, kā mēs zinām, blakus labajam pastāv ļaunais, blakus dabiskajam – nedabiskais, blakus normālajam – nenormālais. Tā blakus normālai, dabiskai vīriešu un sieviešu savstarpējai mīlestībai pastāv arī dažādas pretdabiskas, nenormālas “mīlestības” izpausmes formas jeb dažādi pretdabiski, tātad sātaniski dzimumtieksmju izpausmes veidi.
Jāpatur prātā, ka par normālu uzskatāms tikai tas, kas ir dabisks, Dieva dabas likumiem atbilstošs, šajā gadījumā dabiska, Dieva svētīta sievietes un vīrieša savstarpējā mīlestība.
Pretdabiskas dzimumtieksmes jeb seksuālas perversijas no ētiskā viedokļa ir ļaunums jeb sātanisms jau tā iemesla dēļ, ka nesaskan ar Dieva dabas likumiem un ir smags grēks pret tās pamatlikumu, kas nodrošina mūžīgo dzīvi uz zemes. Bet tā jau ir tikai jautājuma viena puse.
Tie, kas piekopj šādu netiklu dzīvesveidu, ir psihiski smagi slimi, garīgi kropļi, izdzimteņi, kas ne ar ko neatšķiras no citiem deģenerātiem (piemēram, pataloģiskiem psihopātiem, kuri savu kroplību pārmanto no paaudzes paaudzē), bet visumā sabiedrībai ir vēl bīstamāki.
Šie cilvēkveidīgie izdzimteņi patiesi ir sātana radījumi, kuru vienīgā misija – sagandēt cilvēku dzīvi uz zemes, jo nenormāla seksuāla orientācija ir tikai daļa no viņu patiesi drausmīgās, plēsonīgās būtības, viena no viņu iekšējās agresivitātes izpausmēm.
Šie garīgie kropļi skaidri apzinās savu nenormālību, savu nepilnvērtību, kas viņos rada visdažādākos kompleksus un naidu pret veselo sabiedrību. Šis naids viņiem like darīt visu iespējamo, lai to sagrautu, padarītu slimu un kroplu, tādu pašu kā viņi. Un viņi to dara, spēkus netaupīdami. Savu kroplīgo būtību tie cenšas kompensēt, padarot arī citus par garīgiem kropļiem. Viņu naids pret apkārtējo pasauli izpaužas visdažādākajās formās – neķītrās seksuālās orģijās, kurās tie cenšas ievilkt arī normālus cilvēkus, bieži vien pat nepilngadīgos; perversa pretdabiska dzīvesveida un pasaules uzskatu propagandā (sevišķi iecienīts darba lauciņš!); netīrā mākslā, literatūrā un citās antikultūras izpausmes formās (gandrīz visi tā saucamie progresīvie jeb modernie pseidokultūras un pseidomākslas darboņi ir šāda veida izdzimteņi), kurās tie apliecina savu nenormālību, bet dažreiz tas uz āru izlaužas visšaušalīgāko noziegumu veidā (maniakālas slepkavības utt.).
Ir tā – jo augstāks ir izdzimteņa intelektuālais līmenis, jo viltīgāk un izsmalcinātāk viņš dara savu sātanisko darbu, bieži vien rūpīgi slēpjot savu kroplību. Garīgā kroplība tad atspoguļojas šo izdzimteņu sabiedriskajās aktivitātēs, piemēram, viņi ir ārkārtīgi varaskāri, jo viņu nepilnvērtības komplekss like tiem tiekties pēc dominantes, varas pār normāliem cilvēkiem, lai tādējādi atriebtu sevi, sagandējot dzīvi citiem. Šā iemesla dēļ daudzi no šiem cilvēkveidīgajiem izdzimteņiem raujas politikā, varas struktūrās vai vismaz varai tuvumā (daudziem noteikti atmiņā palicis bēdīgi slavenā atturībnieka Ata Silarozes sastādītais 6. Saeimā ievēlēto pederastu saraksts, ko negribas apšaubīt jau tā iemesla dēļ, ka “tāds tādu pazīst”).
Kā reakcija uz šo cilvēkveidīgo sabiedriskajām aktivitātēm Austrumeiropā jau radusies paruna: “Agrāk valdīja kominterns (komunistiskā internacionāle), tagad valda hominterns (domāta homoseksuālistu internacionāle, Latvijā saukta arī par zilo brālību).” Izdzimteņi un politika – tas jau būtu vesels zinātnisks darbs, kuru veikt diemžēl nav manos spēkos. Neoficiāli avoti vēsta, ka daudzi no plašāk pazīstamajiem politikas spīdekļiem ir tāda vai citāda veida izdzimteņi. Pirmais boļševistiskās Krievijas ārlietu ministrs Čičerins savulaik arī bijis politiskajās aprindās labāk pazīstams kā pederasts, nevis diplomāts. Jādomā, ka arī mūsdienās šāda veida izdzimteņu varas augstākajos ešelonos nav mazums. Jo sevišķi uz šādām domām vedina valdošās varas, elites īstenotā Eiropas homoseksualizācija, par ko liecina šā ļaunuma legāla eksistēšana, brīva propaganda un pat homoseksuālo “laulību” atļaušana ar likuma spēku daudzās Eiropas valstīs. Eiropas divas lielās pilsētas – Parīzi un Berlīni pārvalda mēri – pederasti…
Vēl viens intelektuāli attīstītāko izdzimteņu darbības lauks ir cilvēces kultūras graušana. Ir pat veikti pētījumi, kas liecina, ka aptuveni 75 procenti no mūsdienu kultūras (antikultūras) darboņiem ir deģenerāti (seksuāli nenormāli orientēti izvirtuļi, šizofrēniķi, psihopāti utt.). Un mēs, normālie cilvēki, vēl brīnāmies, kas mūsdienās noticis ar literatūru, mākslu, teātri!
Ja normāls cilvēks aiziet uz mākslas galeriju apskatīt kādu tā sauktās modernās mākslas izstādi, bet neizpratnē un sašutumā to atstāj, tā arī nesapratis, ko “mākslinieks” ar saviem ķēmīgajiem, kroplīgajiem izteiksmes līdzekļiem gribējis attēlot, tad šī neizpratne arī ir labākais aplieinājums, ka viņš ir normāls cilvēks. Ko normāls cilvēks nesapratīs, to sapratīs pederasts, sadomazohists, pataloģisks psihopāts vai narkomāns. Izdzimteņa izvirtusī būtība izpaužas izvirtušā mākslā un literatūrā. Bet tas, ka šī izvirtusī māksla, literatūra jeb, citiem vārdiem, antikultūra no mūsu dzīves izspiedusi patiesu kultūru, ir tikai viens no simptomiem, kas liecina, ka Eiropas kultūra ir sabrukuma stadijā, par ko lielā mērā jāpateicas visu pasugu deģenerātiem.
Bez tam šie cilvēkveidīgie izdzimteņi parasti ir kosmopolīti, jo persona, kura neizjūt piederību pie sava dzimuma, nevar izjust arī piederību pie savas tautas. Viņi ir bezdzimuma un beztautības radījumi. Un, ja viņi darbojas politikā, tad viņu īstenotā politika tieši atspoguļo to kroplīgo būtību un ir vai nu brutāli sadistiska, vai arī glumi kosmopolītiska, bet jebkurā gadījumā tendēta uz veselās sabiedrības graušanu.

Visā savā krāšņumā…

Apskatot šo cilvēkveidīgo izdzimteņu būtību un draudus, ko tie rada sabiedrībai, nevar iztikt arī bez noteiktas šo radījumu un viņu nenormālību klasifikācijas. Viņu ir daudz, un viņu kroplības – cita par citu šausminošākas, normāliem cilvēkiem pat prātā nevar ienākt, kādi radījumi dzīvo viņu vidū un arī saucas par cilvēkiem. Šo nenormālību ir tik daudz un to uzskaitījums tik darbietilpīgs, ka aprobežosimies tikai ar nedaudzu visizplatītāko nenormālību īsu aprakstu:
homoseksuālisms (vīriešiem – pederastija, sievietēm – lesbisms) – dzimumtieksme pret sava dzimuma pārstāvjiem;
biseksuālisms – dzimumtieksme pret abu dzimumu pārstāvjiem;
pedofilija – dzimumtieksme pret mazgadīgiem bērniem. Ar pedofiliju cieši saistīta arī ejebofilija – dzimumtieksme pret pusaudžiem (zēniem) un nimfomānija – dzimumtieksme pret pusaudzēm (meitenēm);
incestofilija – dzimumtieksme pret asinsradiniekiem;
zoofilija – dzimumtieksme pret dzīvniekiem. Ar zoofiliju saistīts zoosadisms, kad seksuālais apmierinājums tiek sasniegts, spīdzinot dzīvniekus;
gerontofilija – dzimumtieksme pret ļoti veciem, nereti pat uz nāves gultas gulošiem cilvēkiem;
heterohromofilija – pataloģiska dzimumtieksme pret citas rases pārstāvjiem (arī rasu sajaukšanās ir seksuāla nenormālība!);
nekrofilija – dzimumtieksme pret mirušu ķermeni – līķi, kura izpaužas mēģinājumos stāties ar to dzimumattiecībās. Ar nekrofiliju saistīts arī nekrosadisms – tieksme apgānīt līķi, visbiežāk nogriežot tam dzimumorgānus. Vēl briesmīgāks nekrosadisma paveids ir nekrofāgija, kad nogrieztie apgānītā līķa locekļi tiek apēsti;
seksuālais vampīrisms – dzimumtieksme tiek apmierināta, sajūtot sava partnera vai upura asiņu garšu. Lai pilnībā apmierinātu savas drausmīgās tieksmes, vampīrs nereti savu upuri nogalina, tad laiza un berzē ar dzimumlocekli tā brūces;
sadomazohisms – dzimumtieksme tiek apmierināta, ciešot fiziskas sāpes un pazemojumus, ko nodara partneris, vai arī spīdzinot un nodarot sāpes partnerim;
transseksuālisms – šāda veida izdzimteņi lieto pretējā dzimuma hormonu preparātus un izdara dzimuma maiņas operācijas (ASV to paspējuši izdarīt jau 65 000 cilvēkveidīgo). Pie transseksuāļiem pieder arī transvestīti, kuri dzimumu gan nemaina, bet apmierinājumu gūst, tērpjoties pretējā dzimuma drēbēs.
Kā jau minēju, šī ir tikai niecīga daļa no visiem seksuālo nenormālību paveidiem, bet liekas, ka ar šo nelielo kroplību uzskaitījumu pilnīgi pietiek, lai normālam cilvēkam no riebuma uznāktu nelabums. Un tad vajadzētu sev pajautāt – vai radījumus, kas ar tādām riebeklībām nodarbojas, var uzskatīt par cilvēkiem? Nē, viņus pat par dzīvniekiem negribas saukt, jo pat vismazāk attīstīto dzīvnieku savstarpējās attiecībās tādas riebeklības izpaliek!

Ārkārtīgi bīstami!

Kā jau minēju, seksuālā perversitāte ir ārkārtīgi bīstams deģenerācijas paveids, jo tā vienmēr saistīta ar agresivitāti – tas ir zinātniski apstiprināts fakts. Jau pieminēju arī to, ka šī agresivitāte izpaužas intelektuāli attīstītāko izdzimteņu izdarībās, bet vēl jau ir arī tādi, kuri nav pārlieku intelekta nastas apgrūtināti un kuru agresivitātes līmenis ir sevišķi augsts. Šādi cilvēkveidīgie bieži kļūst par sadistiskiem, maniakāliem slepkavām, izvarotājiem un tamlīdzīgiem noziedzniekiem. Perversa dzimumdzīve un noziedzība ir cieši saistītas, un katrs seksuāli nenormāli orientēts izdzimtenis ir potenciāls noziedznieks. To apliecina ļoti daudz piemēru. Sāksim ar slaveno Džeku Uzšķērdēju – visu laiku slavenāko maniakālo slepkavu. Dīvainā kārtā viņš par saviem upuriem izvēlējās tikai jauniņas prostitūtas, visos viņa noziegumos izpaudās seksuāli nenormāli orientēta izdzimteņa agresivitāte.
Padomju Savienības visu laiku lielākais un nežēlīgākais slepkava A. Čikatilo, kā zināms no viņa lietas materiāliem, pirmoreiz seksuālu apmierinājumu esot izjutis, redzot, kā no kalna nogāžas autobuss ar maziem bērniem. Un cik daudz gadu šim briesmonim izdevās savus noziegumus slēpt! Ikdienā priekšzīmīgs ģimenes cilvēks, komunistiskās partijas biedrs, labs kolēģis saviem darbabiedriem, bet brīvajā laikā sadistiski slepkavo vīriešus, sievietes, bērnus, apgāna līķus, izvaro tos! Un visiem šiem noziegumiem pamatā ir ar seksuālu dzīvi saistīti kompleksi un nenormālības. Kā izrādījās vēlāk, analizējot šā nezvēra Čikatilo noziegumus, tajos izpaudās visdažādākie nenormālību paveidi – pedofilija, nekrofilija, nekrosadisms, seksuālais vampīrisms utml.
Par to gan nav jābrīnās, jo jau sirmā senatnē cilvēki bija pamanījuši ciešo saikni starp nenormālu seksuālo orientāciju un ārkārtīgu agresivitāti. Vēstures zinātāji noteikti būs kaut ko dzirdējuši par Senās Romas imperatoru, vājprātīgo sadistu, Romas dedzinātāju Neronu. Tā laika Romas vēsturnieks Gajs Svetonijs Trankvills sniedz mums nelielu ieskatu Nerona privātajā dzīvē:
“Puisēnu Sporu viņš pataisīja par einuhu un pat centās to pataisīt par sievieti: viņš svinēja ar to kāzas pēc visām paražām, ar pūru un lāpām, un ar lielu greznību ieveda viņu savā namā un dzīvoja kā ar sievu… Viņš meklēja mīlas sakarus pat ar māti, runā, ka, vizinoties nestuvēs kopā ar māti, viņš nodevies asinsgrēkam… Savu ķermeni viņš tik daudz reižu atdevis izvirtībai, ka diez vai kaut viens viņa loceklis palicis neapgānīts. Visubeidzot viņš izdomāja jaunu izklaidi: tērpies zvērādā, viņš izskrēja no būra un metās virsū pie stabiem piesietiem kailiem vīriešiem un sievietēm un, mežonīgi stenēdams, atdevās brīvlaistajam Doriforam, kliegdams un vaidēdams kā izvarota meitene. Ar šo Doriforu viņš apprecējās tāpat kā ar Sporu.”
Lielisks piemērs no vēstures, kas liecina, ka seksuālā nenormālība un sadisms ir savstarpēji saistīti – nežēlīgs tirāns vienlaikus ir izdzimtenis ar perversu seksuālo orientāciju. Vēl nesen televīzijas kanālā LNT demonstrētajā raidījumā Krievijas kriminālhronika tika stāstīts par kādu maniakālu slepkavu – homoseksuālistu, uz kura sirdsapziņas ir četru cilvēku dzīvības. Stāsta būtība ir šāda: vēlākais slepkava auga Maskavā sociāli nelabvēlīgā ģimenē un pusaudža gados par kādu maznozīmīgu noziegumu nokļuva ieslodzījuma vietā, kur tika pakļauts seksuālai vardarbībai jeb, kriminālistu žargonā runājot, “pataisīts par gaili”. Te arī apstiprinās teorija, ka pasīvais pederasts pēc laika kļūst par aktīvo pederastu. Tā nu, iznācis brīvībā, pazemots un seksuāli izmantots, viņš sevī nesa ārprātīgu naidu pret apkārtējo sabiedrību; pats būdams pazemots, viņš vēlējās līdzīgas ciešanas nodarīt arī citiem. Savus upurus viņš meklēja starp sociāli neaizsargātiem, zemāko sabiedrības slāņu jauniešiem. Vienu tādu atradis, padarīja to par savu piedzīvotāju, un šā “pāra” kopdzīve bija pilna visdažādākajiem sadisma elementiem. Bet ar to šim izdzimtenim bija par maz, viņam vajadzēja aizvien jaunus un jaunus seksuālos piedzīvojumus. Īsā laikā viņš savā dzīvoklī ievilināja trīs piecpadsmitgadīgus pusaudžus, viņus izvaroja un pēc tam nogalināja. Līdzīgā veidā par viņa upuri kļuva arī kāda sieviete. Kādu dienu šis maniakālais pederasts izdomāja, ka vēlas pamēģināt iegūt sievieti; tad nu viņš devās uz tuvējo tirgu, noskatīja kādu pagrimušu palaistuvi, izteica viņai attiecīgu piedāvājumu, viņa bija ar mieru un abi devās uz klusāku vietu tuvējos krūmos. Bet tad atklājās kāda likumsakarība – šim pederastam ar sievieti nekāda tuvība nesanāca, un, juzdamies pazemots, viņš to turpat arī nogalināja. Laika gaitā milicija šim maniakālajam izdzimtenim nāca uz pēdām un arestēja viņu, pielikdama punktu sērijveida slepkavību ķēdei. Šajā stāstā kārtējo reizi atklājas seksuālo nenormālību, šajā gadījumā – homoseksuālisma un agresijas ciešā saikne. Aktīvais homoseksuālisms ir mežonīgas agresivitātes vistiešākā izpausme, sevišķi spilgti tas parādās cietumnieku savstarpējās attiecībās ieslodzījuma vietās, kad noziedznieku hierarhijā augstākesošie padara par pasīviem pederastiem zemākos. Un tās nav tikai vienkāršas seksuālas attiecības nolūkā apmierināt dzimumtieksmi, šajā gadījumā tas, kuram jāpilda pasīvā pederasta (sievietes) loma, visbiežāk piespiedu kārtā, tiek drausmīgi pazemots, bet aktīvais pederasts viņu pazemodams, apliecina savu autoritāti, spēku un varu. Līdzīgu attiecību modeli arī pie šimpanzēm novērojuši zinātnieki. Šimpanžu barā dominējošais tēviņš nereti veic homoseksuālu dzimumaktu atgādinošas darbības ar kādu citu vīriešu kārtas ciltsbrāli, tādējādi demonstrēdams savu varu pār to vai arī to sodīdams. Arī iepriekš minētais Romas imperators Nerons šādā veidā paudis savu varu pār pakļautajiem. Piemēram, pirms kāda senatora sodīšanas ar nāvi Nerons vispirms to izvarojis un teicis: “Lai mana māte tagad atnāk noskūpstīt manu pēcnācēju!” Savu māti “kaislīgais” imperators bija nobendējis jau kādu laiku pirms tam.
Par seksuālām nenormālībām un ar tām saistītās agresivitātes ārkātīgo bīstamību liecina arī pedofilu un citu izdzimteņu noziegumi pret bērniem. Patiesībā jau pedofiliju nemaz nevar pilnībā atdalīt no citām seksuālajām nenormālībām, jo jebkuras sātaniskās seksuālās minoritātes pārstāvis ir spējīgs vērst savu agresiju arī pret bērnu. Jebkura paveida izdzimtenis ir arī potenciāls pedofils! Un pedofilija ir ne tikai seksuāla perversija, deģenerācijas forma, bet arī drausmīgs noziegums. Vārdi “pedofils” un “kriminālnoziedznieks” ir sinonīmi, jo nav tāda pedofila, kurš varētu apmierināt savas sātaniskās iegribas, nepakļaujot vardarbībai bērnu. Pedofili bērnus izvaro un bieži vien pēc tam viņus nogalina. Visai bieži pirms bērna izvarošanas pedofils savu upuri apdullina, iedodot tam narkotikas, alkoholu vai spēcīgas iedarbības medikamentus. Citos gadījumos pedofils var savu upuri arī tieši neizvarot, bet piespiest to kopā ar viņu skatīties pornogrāfiskas filmas vai attēlus, pozēt šādiem attēliem, kā arī nodarboties ar orālo seksu. Bieži vien pedofilam savs upuris nemaz nav jāiegūst ar tiešu varmācību, viņš, izmantodams vispārējo nabadzību, atrod kādu trūcīgu, neaizsargātu ielas bērnu un vienkārši to “nopērk”. Sekas, ko rada šo necilvēku aktivitāte, aizvien ir briesmīgas, nemaz jau nerunājot par pedofilu noslepkavotajiem bērniem (viena vien Beļģijas pedofila Marka Ditrū kontā ir sešdesmit bērnu dzīvības!). Briesmīgas arī tiem, kuriem par laimi (dažreiz arī par nelaimi) izdevies palikt dzīviem. Pedofilu seksuālajai vardarbībai pakļauto bērnu dzīve ir sagrauta, viņu absalūtajam vairumam konstatēti psihiski un fiziski traucējumi. Agresijai pakļautie bieži vien paši kļūst agresīvi, atšķirības vērojamas tikai viņu agresivitātes izpausmēs – vieni to vērš pret sevi pašu (kompleksi, depresija, vainas izjūta, starp citu, pētījumi, kas veikti Zviedrijā, rāda, ka 30 procenti seksuāli izmantoto bērnu ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību), bet vēl bīstamāks variants ir tas, ka no seksuālās varmācības cietušais pats kļūst par varmāku. Zīmīgi, ka daļa pedofilu paši bijuši seksuālās varmācības upuri; atcerēsimies kaut vai iepriekš pieminēto Krievijas kriminālhronikā rādīto pusaudzi, kuru cietumā seksuāli izmantoja un kurš, iznācis brīvībā, pats kļuva par vardarbīgu maniaku.

Pedofili Latvijā

Daudzi Latvijas iedzīvotāji par plaša mēroga pedofilu aktivitātēm sāka runāt pēc 1999. gada 19. septembra LNT raidījuma Nedēļa noskatīšanās. Tas arī aizsāka pedofilijas skandālu Latvijā. Šajā raidījumā tika nosaukti gana skaļi, sabiedrībā plaši pazīstamu personu vārdi, kas arī izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā. Pēc šā liktenīgā raidījuma pedofilija uz pāris nedēļām kļuva par jautājumu numur viens. Bet patiesībā jau šī parādība eksistēja gana sen un, neraugoties uz valdošo tabu, tika apspriesta virtuves līmenī. Jā, atliek tikai ieskatīties Iekšlietu ministrijas datos par noziegumiem pret nepilngadīgajiem 1998./99. gadā, kas rāda, ka nepilngadīgo izvarošana šajos gados notikusi 102 reizes, mazgadīgo izvarošana -–35 reizes, vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana ar nepilngadīgo – 132 reizes, vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana ar mazgadīgo – 17 reizes, dzimumsakari ar personu, kas nav sasniegusi 16 gadu vecumu – 53 reizes, pavešana netiklībā – 91 reizi, nepilngadīgā piespiešana nodarboties ar prostitūciju – 6 reizes. Turklāt jārēķinās, ka liela daļa no šiem noziegumiem tā arī paliek ārpus policijas redzesloka.
Skaļākā pedofilijas lieta pirms 1999. gada lielā pedofilijas skandāla bija Kārļa Pētersona lieta. Šis perversais izdzimtenis laikā no 1994. gada līdz 1996. gada maijam sistemātiski Rīgā iepazinies ar nepilngadīgiem zēniem, kuriem piedāvājis kļūt par fotomodeļiem, un vedis viņus uz savu Olaines dzīvokli, kur ar saviem upuriem veicis netiklas darbības un pederastijas aktus (tiesa pierādīja pederastiju astoņās epizodēs). Viss beidzās ar to, ka šis izdzimtenis tikai nepilnus četrus gadus pavadīja ieslodzījumā, turklāt ļoti labos apstākļos, par ko var pateikties savam draugam, Saeimas deputātam Pēterim Apinim (Latvijas ceļš). (Skat. Neatkarīgo Rīta Avīzi, 2000. g. 19. maijs.)
Atgriežoties pie lielā pedofilijas skandāla, jāatgādina, ka pirmās sabiedrībā pazīstamās personas, kuras tika nosauktas sakarā ar pedofiliju, bija ar Izglītības ministriju saistītās tūrisma firmas Izimekss darbinieks Ingus Tūns (pazīstams gandrīz jebkurā skolā, kur tikušas rīkotas skolēnu ekskursijas uz ārvalstīm) un biroja Misis Latvija prezidents Ainārs Eisaks.
Runājot par Eisaka noziegumiem, nevar apiet arī jautājumu par viņa personību, kas ir seksuālas perversitātes, milzu varaskāres un noziedzīgu tieksmju tiešs savienojums. Jaunību A. Eisaks pavadījis Liepājā, viņa māte piekopusi “jautru” dzīvesveidu, darbojusies sabiedriskās ēdināšanas nozarē, bijusi bufetniece dažādos Liepājas bāros. Par tēvu zināms maz, runā, ka pēc izcelsmes bijis žīds. Eisaks audzis bērnunamā, vēlāk strādājis par oficiantu, nodarbojies ar sporta dejām. Kā jau minēju, šāda veida izdzimteņiem raksturīga ārkārtīga sociālā aktivitāte. Arī Eisaks nebija izņēmums, oficianta darbs viņam netraucēja izvirzīties komjaunatnē. Vēlākais Latvijas pedofils numur viens kā apzinīgs komjaunietis savā laikā cītīgi zākāja Liepājā aizsākušos latviešu brīvības cīnītāju kustību Helsinki-86 un tās jauniešu atzaru Tēvzemei un Brīvībai, veltot šiem "buržuāziskajiem nacionālistiem” sašutuma pilnu publikāciju Liepājas laikrakstā Komunists. Izmeklējot Eisaka noziedzīgās darbības, tika atklāta arī viņa ciešā saikne ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK), kurai Eisaks kalpojis par “stukaču” jeb ziņotāju, bet par to vēlāk. Padomju Savienības pastāvēšanas pēdējos gados komjaunatnes aktīvists un čekas ziņotājs Eisaks pievērsās uzņēmējdarbībai, sākumā organizējot sarīkojumu deju kursus bērniem un jauniešiem. Un jau toreiz klīda runas par Eisaka netradicionālo seksuālo orientāciju – viņam esot paticis ieslēgties īntīmā divvientulībā ar dažu labu vīriešu kārtas dejotāju. Sarīkojumu deju konkursu organizēšana, uz kuru bāzes tika izveidots Eisaka pirmais uzņēmums – sarīkojumu deju skola ar zīmīgu nosaukumu Svings – bija tikai sākums viņa vēlākajai netīrajai uzņēmējdarbībai. Līdztekus deju konkursiem Eisaks rīkoja arī lepnus rautus Liepājas varenajiem, likdams pamatus vēlākajiem sakariem augstākajos varas ešelonos. Kāds no Eisaka Liepājas perioda paziņām izsakās tā: “Visiem bija zināms, ka pie Eisaka varēs uz “haļavu” piedzerties, pieēsties un, ja ir vēlēšanās un patikšana, “nokniebties”. Tā viņš apliecināja savu varenību – viņš bija ķēniņš, kurš sagādā dzīres plebejiem.” Pamazām Eisaks, izmantojot savus sakarus varas un arī noziedzīgajās aprindās, kļuva par veiksmīgu uzņēmēju – Latvijas Mediju fonda prezidentu, Misis Latvija prezidentu un tā tālāk. Šajā laikā Eisaks jau bija paguvis no Liepājas pārcelties uz Rīgu, jo viņa vērienam Liepāja kļuva par šauru, turklāt tur viņu nomāca aizvien lielāka parādu nasta. Zinātāji stāsta, ka gluži neticami ir tas, kā viņš mācējis apkrāpt cilvēkus, pat tādus, kuri nebūt nebija muļķi, un izkrāpis ievērojamas materiālās vērtības. Viņš esot bijis gluži vai slims no savas svarīguma apziņas, primitīvas varaskāres un pašapliecināšanās tieksmes, bet šīs īpašības, kā zināms, perfekti sakrīt ar tām īpašībām, kuras psihologi min kā dominējošās agresīviem perversas seksuālās dzīves piekopējiem. Aizbraucis uz Rīgu, Eisaks turpināja savu darbību ar izklaides industriju saistītā uzņēmējdarbībā, kļūstot par politiskajai elitei tuvu stāvošu “salonu lauvu”. Pedofilijas skandāla sākumā publiskoti tika pirmie pedofilu vārdi – Eisaks, Tūns un kāds modeļu aģentūras Logosa centrs (aiz kuras izkārtnes slēpās pedofilu tīkls) darbonis Jurijs Jurjevs. Saeimā tika nodibināta parlamentārās izmeklēšanas komisija, lai noskaidrotu amatpersonu saistību ar pedofiliju. Par šīs komisijas priekšsēdētāju kļuva Jānis Ādamsons (LSDSP).
Izmeklēšanas komisija veica patiesi nozīmīgu darbu šo izdzimteņu aktivitāšu izmeklēšanā, bet skandalozu slavu izpelnījās tās vadītājs J. Ādamsons, publiskojot divu ar šo lietu it kā saistīto ministru Andra Šķēles un Valda Birkava vārdus. Vai nu šīs personas patiesi nebija vainīgas, vai arī, izmantojot savus amatus, veiksmīgi iedzina tālāko izmeklēšanu strupceļā, bet abi izkļuva no šā skandāla sveiki un veseli. Daudz lielākus panākumus parlamentārās izmeklēšanas komisija guva, noskaidrojot pedofilu saistību ar dažādiem organizēta rakstura noziegumiem pret nepilngadīgajiem, šajā gadījumā atmaskojot Logosa centru. Šis izdzimteņu perēklis savus ienākumus guva no pornobiznesa, latviešu bērnu un jauniešu iztirgošanas dažādiem perversiem deģenerātiem. Tā bija vesela zilā mafija ar stingru iekšējo kārtību. Lomas starp šiem neliešiem bijušas strikti sadalītas. Vieni nodarbojās ar vīriešiem, citi ar sievietēm, vieni veica “modeļu” vervēšanu, citi nodrošināja to iesaistīšanu pornobiznesā. Vieni tirgoja dzīvo preci iekšzemē, citi ārvalstīs, vieni to piegādāja ierindas izdzimteņiem, citi – elitārajiem deģenerātiem. Sevišķa loma šajos noziegumos bija galvenajam organizatoram Jurijam Jurjevam, tāpat arī Aināram Eisakam, kurš nevien pats izvaroja nepilngadīgus pusaudžus, bet arī, izmantojot savus plašos sakarus “smalkajās aprindās”, piegādāja dzīvo preci šo aprindu pārstāvjiem. Ingus Tūns, kā jau “skolēnu ekskursiju vadītājs” ar pieredzi tūrisma jomā, piegādāja preci ārzemniekiem.
Tāpat izmeklēšanas komisija noskaidroja Logosa centra lietā apsūdzēto personu būtisko saikni ar LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) struktūrām. Kā teikts komisijas darba apkopojuma ziņojumā: “Komisija konstatēja, ka gandrīz visas krimināllietā pie atbildības sauktās personas pirms 1990. gada tikušas savervētas par aģentiem LPSR VDK struktūrās, tajā skaitā Jurijs Jurjevs, Ingus Tūns, Ainārs Eisaks. Attiecīgi seksuāli orientēti VDK aģenti laika periodā līdz neatkarības atjaunošanai tika izmantoti, lai stātos kontaktā ar attiecīgi seksuāli orientētām personām. Šie kontakti notika VDK darbinieku vadībā, un to gaita tika dokumentēta. Dokumentēšanas rezultāti tika izmantoti šo personu vervēšanai un iesaistīšanai VDK darbā […] Komisijai tādējādi ir pamats izdarīt secinājumus, ka, tuvojoties Latvijas neatkarības pasludināšanas brīdim, LPSR VDK būtiski pārveidoja aģentu vervēšanas metodes. Vervēšana uz uzticības padomju varai pamata tika nomainīta uz aģentu vervēšanu, izmantojot pie jebkuras sabiedriskās iekārtas par kompromitējošiem atzīstamus homoseksuālu attiecību dokumentējošus pierādījumus. Jurijs Jurjevs, kuru VDK izmantoja to interesējošo personu vervēšanai, tai skaitā arī garīdzniecības vidū, turpināja VDK aģenta iemaņas izmantot pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, pārvēršot to par ļoti ienesīgu biznesu, apdzirdot jauniešus, stājoties ar tiem vardarbīgās homoseksuālās attiecībās, dokumentējot tās un izmantojot iegūtās fotogrāfijas modeļu vervēšanai seksa biznesam. Speciālā dzēriena, kur tika sajaukts alkohols un narkotiskas vielas, izgatavošanas recepti Jurijs Jurjevs bija apguvis savā iepriekšējā praksē VDK vadībā. No šāda aspekta raugoties, saprotama Jurija Jurjeva vairākkārtēja atzīšana par nepieskaitāmu viņa krimināllietās padomju laikā. Kompetentām organizācijām nepieciešams pārbaudīt, kā darbojas šis bijušo VDK aģentu tīkls…” (NRA pielikums Likumi un Lēmumi, 2000. g. 26. aprīlis.)
Patiesi, jādomā, ka Latvijas pederastu un citu perverso minoritāšu pārstāvju vidū var atrast diezgan daudz bijušo VDK aģentu. Un nav nekādas garantijas, ka mums naidīgā Austrumu kaimiņa specdienesti vēl joprojām neizmanto šos izdzimteņus par saviem aģentiem Latvijā. Mūsu valsts drošības interesēs būtu nekavējoties ņemt šos izdzimteņus stingrā uzskaitē un uzraudzībā! Zināms, ka pederastus un citus viņiem līdzīgos dažādu valstu specdienesti vienmēr iesaistījuši graujošā darbībā pret citām valstīm, izmantojot šantāžu vai citus specifiskus piespiedmehānismus. Arī no šāda viedokļa šo sātanisko seksuālo minoritāšu pārstāvji ir bīstami mūsu valstij un tautai.
Bet, atgriežoties pie pedofilijas skandāla, ar nožēlu jāteic, ka cerīgi uzsāktā lieta beidzās faktiski bez jūtamiem panākumiem tā spiediena dēļ, ko uz izmeklēšanas komisijas locekļiem izdarīja valdošā elite un tai kalpojošie masu (dez)informācijas līdzekļi. Vai tas par kaut ko neliecina? Notiesātie Logosa centra darboņi saņēma neadekvāti mazus sodus, piemēram, Eisakam cietumā nāksies pavadīt tikai nieka trīs gadus. Viņu “sodīšanai” pat nebija pamācoša efekta, šiem noziedzīgajiem izdzimteņiem piespriestie soda termiņi bija tik smieklīgi mazi, ka nespēj atturēt citus potenciālos noziedzniekus no līdzīga rakstura noziegumiem. Cerīgi uzsāktā pedofilijas lieta, kurai vajadzēja beigties ar visu šo izdzimteņu sapūdēšanu cietumos un šīs sērgas pilnīgu iznīcināšanu, beidzās bez rezultātiem. Bet latviešu bērni un jaunieši vēl aizvien cieš no riebīgu izdzimteņu seksuālās agresijas un neizskatās, ka mūsu pseidodemokrātiskā valsts kaut ko darītu šīs lietas labā. Izskatās, ka situācijai ir tendence pasliktināties, nevis uzlaboties, jo pagaidām šķiet, ka šī valsts rūpējas par visu veidu izdzimteņu “cilvēktiesībām”, nevis cilvēku, sevišķi bērnu drošību.

Homoseksuālisms – kroplība numur viens

Izplatības ziņā galvenā ar nenormālu seksuālo orientāciju saistītā gara kroplība ir homoseksuālisms – ļoti riebīga, neētiska un neestētiska deģenerācijas forma. Ja kāds domā citādi, tad viņu pārliecinās Amerikas Ģimeņu asociācijas 1994. gadā publicētajā grāmatā Exposing the Myths minētie fakti:

- 50 % homoseksuālistu bijis vairāk nekā 500 seksuālo partneru, AIDS upuriem – līdz 1100;
- neatkarīgi viens no otra divi geju pētnieki atklājuši, ka 73 % pieaugušo homoseksuālistu bijušas seksuālas attiecības ar 19 gadus veciem un jaunākiem zēniem;
- 93 % liecināja par orālām seksuālām attiecībām;
- 92 % liecināja par orālām un anālām seksuālām attiecībām;
- 17 % liecināja par apsmērēšanos ar savu partneru fekālijām un/vai to ēšanu;
- 29 % liecināja par urinēšanu uz saviem partneriem;
- 37 % liecināja par sadomazohismu;
- 42 % liecināja par “handbolingu” un “fistingu”, kad plauksta vai roka tiek ievietota partnera taisnajā zarnā;
- 12 % liecināja par klizmas izmantošanu savas vai partnera seksuālās baudas sasniegšanai;
- 15 % liecināja par dzimumattiecībām ar dzīvniekiem.

Nebrīnīšos, ja daudziem pēc šo izdzimteņu orģiju pārstāsta negribēsies vis teikt, ka nekas nevar būt labāks par divu vīriešu mīlestību, bet gribēsies vemt no riebuma, ka starp mums dzīvo radījumi, kas ar tādām riebeklībām nodarbojas. Diemžēl vienīgi pašus pediņus – šo netiklību piekopējus man neizdosies pārliecināt par viņu dzīvesveida pretīgumu un amoralitāti, jo šiem radījumiem ir tikai viens morāles princips – taisnās zarnas morāle. Un vispār, vērojot šo cilvēkveidīgo atkritumu aktivitātes, šķiet, ka viņi ne tikai nekaunas par savu nenormālību, bet pat lepojas ar to. Liekas, šo kroplību viņi uztver kā savas “izredzētības”, sava “pārcilvēciskuma” apliecinājumu un jūtas pārāki par cilvēkiem. Šo riebekļu galvenais lozungs ir “gay pride” (lepns par savu homoseksualitāti), un viņiem pat ir savs karogs!
Lai nu kā būtu un lai ko arī “zilie ērgļi” paši par sevi domātu, normāliem cilvēkiem vienmēr jāpatur prātā, ka homoseksuālisms ir neārstējama gara kroplība, kas, kā jau minēju, ir raksturīga agresīviem, destruktīviem cilvēces ienaidniekiem. Vēlreiz jāatkārto, ka seksuāla perversitāte ir tikai viena no izdzimteņa iekšējās agresivitātes izpausmēm. Ja jūs redzat pederastu, tad ziniet, ka neķītra seksuālā dzīve nebūt nav viņa vienīgais grēks.

Homoseksuālisma un citu perversiju propaganda ir sātanisma propaganda

Nevar neievērot, ka šobrīd pasaulē norisinās plaša mēroga sātaniska kampaņa pret cilvēku tikumību un tās atbalsis jūtamas arī Latvijā, kurai pāri veļas netiklības vilnis. Ja tā nav sazvērestība, tad kas? Kā lai izskaidro to, ka visos masu informācijas (dezinformācijas) līdzekļos, sākot ar dienas laikrakstiem un beidzot ar specifiskiem “seksuālo minoritāšu” izdevumiem, tiek propagandēta visu veidu dzimumizvirtība? Nerunāsim nemaz par televīziju un interneta tīmekli. Bet sāksim ar pašiem netiklības piekopējiem, viņu pašreklāmu. Kā zināms, homoseksuālistu īstenotajā šā grēka propagandā izpaužas viņu pataloģiskais naids pret veselo sabiedrību, kuru viņi vislabprātāk redzētu tādu pašu slimu un samaitātu, kādi ir paši. Lai efektīvāk grautu veselo sabiedrību, Latvijā šie radījumi izveidojuši savas noziedzīgās struktūras, kuras ir reģistrētas kā sabiedriskas organizācijas, un savu noziedzīgo darbību veic organizētās grupās. Šīs organizācijas ir Latvijas geju atbalsta grupa un Latvijas Asociācija seksuālai vienlīdzībai.
Nedaudz pastāstīšu par Latvijas Asociācijas seksuālai vienlīdzībai statūtiem jeb to, ko tad īsti šie izdzimteņi grib no normālās sabiedrības. Statūtu vispārīgo noteikumu sadaļā tiek noraidīta jebkura diskriminācija, naida sludināšana un varmācība pret personību. Patiesi, viņiem ir no kā baidīties, jo jebkurš normāls cilvēks taču izvēlas kādu no minētajiem līdzekļiem, lai turētu šos radījumus tālāk no sevis un saviem bērniem. Statūtu mērķu un uzdevumu sadaļā izkristalizējas vairāki domugraudi: pirmkārt, lai viņus neviens nenīstu, lai cienītu un aizstāvētu viņus valsts mērogā (!) ar visām no tā izrietošajām sekām – bērnu adopcija, “laulības” (par viņu “laulībām” vēlāk) un tā tālāk. Jācīnās jau ir, jo “ģimenē”, kura sastāv no divām sievietēm vai diviem vīriešiem, bērni var būt tikai tad, ja sieviešu ģimenē pseidomāte mākslīgi apaugļojas, bet vīriešu ģimenē – perē (pozitīvi rezultāti nav konstatēti, jo taisnajā zarnā bērnu ieņemt un iznēsāt nav iespējams). Statūtu sadaļā, kura veltīta darbības pamatformām, uzsvērts, ka LASV savus uzdevumus realizē daudzveidīgā darbībā – iesniedzot likumprojektus (jo tālāk, jo trakāk!), organizējot domu apmaiņu, sadarbojoties ar organizācijām, kuras nodrošina sabiedrisko saskaņu, piemēram, presi. LASV līderis, Latvijas izdzimteņu barvedis Ainārs Ločmelis patiesi nelaiž garām nevienu izdevību publiski paust savus sātaniskos uzskatus: “Uzskatu, ka man nav jākautrējas uz ielas skūpstīties ar vīrieti, nav par to jāuztraucas. Man varbūt nepatīk, ka vīrietis skūpstās ar sievieti (..) Kas šobrīd ir visapkārt, ja ne vīriešu un sieviešu seksuālo attiecību propaganda?” Šādus uzskatus Latvijas “homīšu fīrers” pauž Iekšlietu ministrijas (!) laikrakstā Likuma Vārdā, 2000. gada marta numurā. Netikumīgas propagandas aktivitātē savu “vadoni” pārspēj Latvijas pederastu karognesējs, “zilais ērglis” vārdā Kārlis Streips – pazīstams kā žurnālists. Laikrakstā Diena šis homītis noniecina sieviešu un vīriešu savstarpējās attiecības un ņirgājas par šo attiecību pēcnācējiem – bērniem. Citā publikācijā, intervijā žurnālam Rīgas Laiks, Streips lepni paziņo: “Ja kaut kur Pūpēžu pagastā ir jauns cilvēks, kas jūt sevi kā geju, es gribu, lai viņš zina, ka ir vismaz viens cits cilvēks bez viņa – pie tam cilvēks, kuram dzīvē ir visā visumā paveicies -, lai viņam nav jābaidās, ka viņš tāds ir vienīgais un kaut kas ar viņu nav tā kā vajag, ka tā ir slimība, kas būtu ārstējama. Lai jauni geji un lesbietes zinātu, ka ir arī vecāki geji un lesbietes, kas ar savu dzīvi ir pavisam apmierināti.” Starp citu, šis K. Streips ir tipisks piemērs jau pieminētajām intelektuāli attīstīto pederastu graujošās darbības izpausmēm. Viņa agresija un naids pret veselo sabiedrību neizpaužas sadistiskos noziegumos, bet gan slimīga pasaules uzskata nerimtīgā propagandā. Kā jau visi pederasti, Strieps ir arī tipisks kosmopolīts un pastāvīgi pauž latviešu tautai naidīgus uzskatus, turklāt šai gadījumā pederastiem tipiskā agresija un bezkaunība ļoti rupjā un neiecietīgā attieksmē pret cilvēkiem, kuri pauduši viņa slimajām smadzenēm nesaprotamu viedokli.
Labi, tās ir pašu šo izdzimteņu aktivitātes, bet vēl ļaunāka ir it kā normāli orientētu personu īstenotā netiklības propaganda un atklātā uzstāšanās šo nenormālo izdzimteņu aizstāvības labā. Tā bēdīgi slavenais rūdītais boļševiku poļitruks Mavriks Vulfsons no sava iepriekšējā “jājamzirdziņa” – žīdu “tiesību aizstāvības” ir pārslēdzies uz homīšu “tiesībām”, publicējot Dienā (15.10.1999.) rakstu, kurā teikts: “Diskusija par viendzimuma partnerattiecību juridisku noformējumu rāda, ka mūsu sabiedrība tam vēl nav sagatavota. Un, kā parasti, tiek risināta bez pienācīgas iejūtības. Runa ir taču par gejiem un lesbietēm, tas ir – tādām pašām tā Kunga radītajām būtnēm, un, pats galvenais, par mīlestību, kura viendzimuma attiecībās arī nes lielu emocionālo slodzi. Mūsdienu sabiedrībā šī parādība eksistē. Un, ja mēs negribam sekot viduslaiku inkvizitoru, nacistu vai boļševiku paraugam, kuri piekopa pret gejiem un lesbietēm genocīdu, tad mums jāattiecina uz viņiem visi likumi, kādi paredzēti cilvēkiem.” Bez Vulfsona šo nelietīgo normālās sabiedrības veselīgās apziņas graušanas darbu dara vēl daudzi citi dažādu nozaru darboņi – žurnālisti, pseidozinātnieki, politikāņi un citi, izmantojot par savu tribīni gandrīz visus Latvijas plašsaziņas līdzekļus. Visu veida dzimumizvirtības propaganda patiesi ārkārtīgi graujoši iedarbojas uz normālās sabiedrības apziņu, to apstiprina arī tradicionālā seksoloģija. Ir veikti arī sērijveida pētījumi, kas pierāda, ka, pilnīgi normāliem vīriešiem regulāri rādot speciālu audiovizuālu materiālu, kurā attēloti visdažādākie dzimumizvirtību un seksuālās vardarbības akti, vairumā gadījumu viņi uz šo materiālu reaģē ar seksuālu uzbudinājumu. Šā pētījuma rezultātu analīze like pamatoti secināt, ka perversā seksa kults televīzijā un citos plašsaziņas līdzekļos stimulē neveselīgas fantāzijas normālu cilvēku vidū un var novest šos cilvēkus arī pie antisociālas, pretdabiskas seksuālās uzvedības. Bet, ņemot vērā, ka televīzijas kanālos demonstrētajās filmās un dažādās preses publikācijās dažādas perversijas tiek ne vien attaisnotas, bet arī tieši propagandētas, nav nekāds brīnums, ka sabiedrība pagrimst, kļūst iecietīga pret visvisādām nenormālībām un rodas augsne visādiem pederastiem, pedofiliem, seksuāliem maniakiem un citiem izdzimteņiem.
Jāatzīmē, ka visaktīvākais no lielākajiem Latvijas plašsaziņas līdzekļiem dažādu seksuālu nenormālību attaisnošanā un nereti pat propagandā ir Zviedrijas žīdu kompānijai Bonier piederošais rīta laikraksts Diena, kurā visai bieži var lasīt pederastu gaušanos par sabiedrības netīksmi pret viņiem, varam lasīt arī slavas dziesmas “progresīvajām” valstīm, kurās tiek atļautas viendzimuma “laulības” un bērnu adopcija viendzimuma “ģimenēs”, varam iepazīties ar slavinošām recenzijām par seksuālo (sātanisko) minoritāšu festivāliem, klubiem utml. Bet normālie cilvēki, kuriem šo izdzimteņu aktivitātes varētu nepatikt, tiek dēvēti par homofobiem, nesaprašām, neiecietīgajiem un tamlīdzīgos vārdos. Arī citos laikrakstos lasāmi līdzīgi materiāli. Bēdīgākais, ka tā pati sātaniskā propaganda pat vēl lielākos mērogos vērojama arī jauniešiem un pat bērniem (!) paredzētajos izdevumos, tādos kā Laba, Mana un citos.
Gribat skatīties kādu no Latvijas televīziju kanāliem, lūdzu, viss tas pats, kas presē, tikai plašākos apmēros. Televīzijas kanāli, protams, ir pārpildīti ar “sapņu fabrikas” Holivudas nožēlojami lētajiem, vulgārajiem un pretīgajiem “grāvējiem”. Bēdīgākais ir tas, ka Holivudas darboņi nosaka toni pasaules kinotirgū (Holandē Holivudas filmas ir 92 % no visām filmām, kuras tiek rādītas šajā valstī, Īrijā – 91 %, Portugālē – 85 %, Lielbritānijā – 84 %, Spānijā – 78 %, Francijā – “tikai” 57 %). Latvijas TV kanālos Holivudas kinofabrikātu īpatsvars varētu būt tuvu pie 100 procentiem. Bet kas tad ir Holivuda? Tie ir daži duči kinoindustrijas “bosu” (starp citu – daudzi pēc izcelsmes žīdi), kuru iespaids uz sabiedrības apziņu ir neiedomājami milzīgs. Viņu vara ir tik liela, ka sasniedz ik māju, kurā atrodas televizors, un viņu uzskati lielākā vai mazākā mērā kļūst par sabiedrības uzskatiem. Tas ir televīzijas fenomens, ka tā spēj uzburt iluzoru pasauli, kas ar laiku nomāc realitāti. Ja pasaule ārpus televizora ekrāna nonāk pretrunā ar TV tēliem, cilvēki sāk mēģināt šo pasauli pārveidot tā, lai tā tiem līdzinātos. Varētu teikt, ka tas, kas valda TV ekrānā, valda arī pasaulē. Šo fenomenu sauc arī par smadzeņu skalošanu, un tas ir vesela zinātniska darba vērts temats, lai izskaidrotu, kā masu saziņas līdzekļi manipulē ar cilvēku apziņu, veido cilvēku uzskatus un attieksmi pret dažādām lietām, kāda vara tiem ir un kāpēc. Atgriežoties pie smadzeņu skalošanas gigantiem, jāuzsver, ka ikvienam Holivudas kinofabrikātam ir savs zemteksts, kas tiek raidīts cilvēka apziņai ar ārēji nevainīga, pat aizkustinoša produkta starpniecību. Holivudas filmas apelē pie tādiem cilvēka instinktiem kā seksualitāte un pārprasta žēlsirdība un līdzjutība. Tās visnedabiskāko, amorālāko, riebīgāko parādību spēj ietērpt visheroiskākajā, romantiskākajā, taisnīgākajā veidolā, tādējādi nomācot cilvēku pretestību ļaunajam un amorālajam. Tās arī pēdējo nelieti spēj ietvert varoņa tēlā, viszemiskāko parādīt diženu, un tas arī tiek darīts. Faktiski melnais Holivudas filmās aizvien tiek nomazgāts balts, bet baltais padarīts par melnu. Tas attiecas arī uz dažādu seksuālo nenormālību un amoralitātes propagandu kinofilmās. Parunāsim tikai par vienu kinofilmu – Filadelfija, kurā galveno lomu spēlē pazīstamais aktieris Toms Henks.
Filadelfijas galvenais varonis ir kāds ar AIDS slims homoseksuālists, kuru darba devēji, uzzinot par viņa nenormālajā seksuālajā dzīvē iegūto slimību, atlaiž no darba. Tad nu šis “nabadziņš” varonīgi saceļas un cīnās pret šo “drausmīgo netaisnību”, nolīgst sev advokātu – nēģeri un uzsāk tiesas prāvu. Tiesas prāva velkas ilgi, un progresējošais AIDS šo “nabadziņu” pavisam piebeidz, viņš kļūst aizvien vājāks un vājāks (filma vēl papildināta ar sērīgu mūziku), bet beigu beigās pat vairs nevar piecelties no gultas. Tomēr pēdējā brīdī pirms viņa nožēlojamās nāves “uzvar taisnība” un nāvei nolemtais pederasts saņem milzīgu kompensāciju no bijušā darba devēja. Noskatoties šo “šedevru”, kļūst skaidrs, ka šī filma domāta tam, lai raudinātu skatītājus, piespiežot tos birdināt “krokodila asaras” par nabaga nelaimīgā izdzimteņa mokām, kurš cieš savas “visumā normālās, tikai mazliet atšķirīgās” seksuālās orientācijas dēļ. Līdzīgas filmas līdzīgu motīvu dēļ ražo vēl daudz un uzbāzīgi piedāvā skatītājiem. Ir jau arī vesela pornogrāfijas industrija, kura visu veidu izvirtības rāda vēl tiešāk, tomēr šiem ražojumiem ir sava specifiska publika – pataloģiskie netikļi, tādēļ to iespaids uz sabiedrību kopumā ir mazāks nekā tādām “ģimenes drāmām” kā Filadelfija.
Publicists Jānis Kučinskis, kuru varētu uzskatīt par Latvijā zinošāko “smadzeņu skalošanas” ekspertu, savā grāmatā No interešu kariem uz interešu harmoniju raksta: “Cilvēkus ar vāju morāli ir viegli manipulēt. Tradicionālās morāles sagraušana un permanentā seksuālā revolūcija ir svarīgākie priekšnoteikumi sabiedrības psiholoģiskās aizsardzības noārdīšanai, lai tā vieglāk pakļautos manipulācijai. Jaunajai varai svarīga ir nevis vienas vērtību sistēmas aizstāšana ar citu tikpat izstrādātu, bet tieši sistēmas izjaukšana, vērtību relativizācija. Jaunā vara sabiedrībai atņem tikumiskos orientierus un tās sistēmas koordinātas, kurā cilvēki labu spētu atšķirt no ļauna. Cilvēka ievietošana amoralitātes gaisotnē atslēdz viņa navigācijas sistēmu. Ar “demokrātijas troksni” kā ar radioviļņu traucēšanas ģeneratoru cilvēks tiek novirzīts no kursa un vairs nesaprot, uz kurieni vadoņi viņu ved. Rietumu pasaulē izveidota vesela amoralitātes industrija, kas vienlaikus rada un apmierina pieprasījumu pēc amoralitātes. Masveida amoralitātes patērēšana ir tikai viens no patērētāju sabiedrības aspektiem, ko mēs pēdējos gados varam labi vērot arī Latvijā. Ar apziņas manipulāciju ir tieši saistīta principiālā masu informācijas līdzekļu amoralitāte. Pēdējā laikā mediju korporācijas daudz darījušas, lai pilnīgi izravētu kauna jūtas. Bezkaunība kļuvusi par īpašu tehnoloģiju, kas atbruņo normālu cilvēku un padara to bezpalīdzīgu pret manipulāciju.” Kā redzam, amoralitātes sludināšana ir izdevīga šīs pasaules varenajiem, jo netiklībā pagrimušas tautas ir vājas, tātad vieglāk kontrolējamas.
Vēl viens bīstams perversiju propagandas veids ir tā sauktie zinātniskie darbi, kuros dažādi šarlatāniski pseidozinātnieki pūlas pierādīt, ka homoseksuālisms un citas perversijas ir ja ne pavisam dabiskas, tad vismaz ne pretdabiskas, ka šie perversie izdzimteņi ir normāli cilvēki un nevismazākajā mērā neapdraud sabiedrību (ir jau arī tādi zinātņu korifeji, kas apgalvo, ka arī narkotiku lietošana nav nenormāla). Šie pseidozinātnieki visiem spēkiem pūlas iestāstīt sabiedrībai, ka visu veidu nenormālie izdzimteņi ir tādi paši cilvēki kā pārējie, bet noklusē viņu patieso būtību (agresiju, pataloģisko naidu pret normālajiem cilvēkiem). Latviešu jaunatnes vidū šādus kroplīgus uzskatus izplata kāda organizācija Papardes zieds, kurai ir saistība ar jaunās pasaules kārtības "arhitektu", žīdu miljardieri Džordžu Sorosu.
Vispār šādu uzskatu izplatīšanās sabiedrībā noved pie apziņas deģenerēšanās, cilvēks vairs neprot atšķirt labo no ļaunā un pret ļaunumu sāk izturēties iecietīgi. Bet, izturoties pret ļaunumu (šajā gadījumā pret seksuālajām perversijām) iecietīgi, jūs ļaujat tam plesties plašumā. Jo cilvēki izrādīs lielāku iecietību pret pederastiem un līdzīgiem izdzimteņiem, jo plašākas sabiedrību graujošas aktivitātes tie varēs veikt, bet mēs taču zinām, ka visi šie izdzimteņi tādā vai citādā nozīmē ir sabiedrības grāvēji. Izrādot iecietību pret homoseksuālismu kaut vismazākajā mērā šodien, mēs varam gaidīt, ka rīt viņu pretenzijas un prasības pret veselo sabiedrību būs daudz lielākas. Veca paruna māca: “Iedod velnam mazo pirkstiņu, paņems visu roku.” Šodien šie izdzimteņi prasa, lai mēs, proti, normālie cilvēki, viņus neaizskaram, bet rīt viņi varbūt uzdrīkstēsies pieprasīt, lai mēs viņus aizskaram visintīmākajās vietās. Viņu bezkaunība ir progresējoša! Un vispār – demokrātijas pamatprincips ietverams vienā frāzē: jūsu tiesības sniedzas līdz kaimiņa degunam. Ja sekojam šādai formulai, tad jāsaka – nekas cits neatliek kā pieteikt šiem izdzimteņiem karu un sākt ar tiem nesaudzīgu cīņu, jo šīs “seksuālās minoritātes”, pastāvīgi atgādinot par savu kaunpilno eksistenci un bļaustoties par savām “cilvēktiesībām”, jau sen sēž uz mūsu deguniem ar savām ne pēc vajadzības izmantotajām zilajām pēcpusēm.

Vai Eiropas kultūrai draud sabrukums?

Vērojot mūsdienu Eiropas realitātes, mēs redzam likumsakarīgu posta ainu – vērtību un tradīciju pilnīgu sabrukumu, vispārēju deģenerāciju, kas iezvana senās Eiropas kultūras galu. Morāles sabrukums, miesīga un garīga izvirtība, masu kultūras jeb antikultūras triumfs pār patiesu kultūru, bezdzimtenes kosmopolītisms, nāciju un rasu haoss, naudas visvarenība, tās vara pār cilvēku un viņa darbu. Tie ir tikai daži acīs krītošākie piemēri, kas liecina par strauju Eiropas kultūras sabrukumu, vispārēju Eiropas bojāeju!
Eiropas kultūras bojāeju jau vairākus gadsimtus pirms mums paredzēja ievērojamākie eiropiešu domātāji.Visprecīzākais savā pesimistiskajā prognozē, šķiet, būs bijis ievērojamais vācu filozofs Osvalds Špenglers, kurš savā ievērojamākajā darbā Rietumeiropas bojāeja, kas sarakstīts 20. gadsimta sākumā, pauž pesimistiskas atziņas par Eiropas nākotni, pareģodams Eiropas kultūras drīzu galu, kas, viņaprāt, varētu pienākt ap 2000. gadu. Iemesli, kas nosaka jebkuras kultūras jeb sabiedrības lejupslīdi un sabrukumu, nodarbinājuši daudzus Eiropas domātājus, kuri pētījuši senās kultūras, to izcelšanos un norietu. Kā galvenie iemesli šo kultūru sabrukumam tikuši minēti idejiskā un morālā lejupslīde, tā sauktais gara panīkums, kā arī rasu deģenerācija. Nereti šīs teorijas viena otru papildināja. Es tomēr līdzīgi izcilajam latviešu domātājam Pēterim Dardzānam sliecos uzskatīt, ka jebkuras kultūras pastāvēšanu vienlīdz nosaka divi faktori: idejas un rase, un līdz ar to abi šie faktori nosaka arī kultūras sabrukumu. Var diskutēt tikai par secību – vai idejiskā lejupslīde noved pie rases deģenerācijas vai arī otrādi. Piemēram, dabaszinātnieki, iedziļinoties zinātnē par dzīvo dabu (bioloģijā), nonāca pie slēdziena, ka, Dieva radītajām tīrajām cilvēku rasēm sajaucoties, rodas jaunas hibrīdrases, kuras nav spējīgas attīstīt kultūru tā iemesla dēļ, ka, svešām rasēm sajaucoties, saskaņā ar dabas likumiem virsroku aizvien gūst primitīvākais, pirmatnējais, notiek garīga un fiziska lejupslīde. Vēsturnieki šo ģeniālo bioloģijas zinātnes atklājumu izmantoja arī seno kultūru izpētes darbā un secināja, ka viens no iemesliem, kas noteica seno kultūru bojāeju, bija tieši masveidīga rasu sajaukšanās. Rasu haosā aizvien iet bojā kultūras, visuzskatāmākais piemērs ir Senās Indijas āriešu kultūra, kuras noriets sākās līdz ar to, ka āriešu rase zaudēja savu tīrību. Tā izšķīda iekaroto tautu asinīs. Senā Indija ir piemērs, kurš pierāda dabas likumu spēku un to pārkāpšanas traģiskās sekas, bez tam līdzīgas parādības bija raksturīgas arī Senajai Ēģiptei, Romai un Grieķijai šo kultūru pirmssabrukuma periodā.
Par rasi tā kā būtu skaidrs, un šī problēma Eiropai, tāpat kā visām sabrukuma stadijā esošām kultūrām, nav sveša. Tas, ka mūsdienu pasaules varenie, gluži vai apstulbināti no savas murgainās vīzijas par jauno pasaules kārtību bez tautām, rasēm un valstu robežām, apzināti iepludina Eiropā milzīgus migrantu pūļus no Āzijas un Āfrikas un piespiež dažādas svešas, nereti pat savstarpēji naidīgas tautas dzīvot vienā valstī un sajaukties vienā “putrā”, sludinot visādas “atvērtās” sabiedrības, “pilsoniskās sabiedrības”, integrāciju un citas pret tradicionālajiem Dieva dabas likumiem vērstas murgainas idejas, neapšaubāmi ir liels noziegums pret cilvēci. Bet kā ir ar idejām un morāli?
Idejiskā lejupslīde un morāles degradācija arī ir faktors, ko vēsturnieki un filozofi min kā seno kultūru bojāejas iemeslu. Mēdz teikt, ka zivs pūst no galvas, šo parunu apstiprina arī vēsture. Seno kultūru pirmssabrukuma posmā valdošie slāņi un pašas varas virsotnes sastāvēja gandrīz vai tikai no garīgiem kropļiem, perversiem izdzimteņiem, kuri, paši būdami izcili netikļi, ne vismazākajā mērā nerūpējās par savu pavalstnieku tikumību, tieši pretēji, ar savu personisko piemēru to grāva. Atcerēsimies jau pieminēto Romas imperatoru Neronu, Kaligulu, Tibēriju. Atcerēsimies, ka homoseksuālisms Senajā Grieķijā tika uzskatīts gandrīz vai par goda lietu un ar to nodarbojās gandrīz vai visi Grieķijas varenie (bet mēs zinām, ka seksuāla perversitāte raksturīga agresīviem sabiedrības ienaidniekiem). Daudzi mākslas pazinēji noteikti būs ievērojuši, ka seno ēģiptiešu mākslas darbos visi faraoni attēloti ar lielām galvām un niecīgiem, vārgulīgiem rumpjiem. Nē, to neprasīja Ēģiptes mākslā valdošais kanons (standarts), faraoni patiesi bija kroplīgi izdzimteņi. Viņu kroplība bija deģenerācijas šaušalīgās sekas, jo faraonu dzimtām bija raksturīga šaušalīga perversijas forma – incests jeb asinsgrēks, tuvu asinsradinieku laulības, kas Ēģiptes valdniekus noveda pie pilnīgas miesīgas un garīgas deģenerācijas. Nu, kā gan šādi izdzimteņi – Romas neroni un kaligulas, grieķu pederasti un Ēģiptes kropļi – varēja pilnvērtīgi valdīt pār saviem pavalstniekiem, rūpēties par to labklājību un tikumību? Lieki teikt, ka tie, kā jau tas izdzimteņiem raksturīgs, darīja tieši pretējo – gandēja savu pavalstnieku dzīvi visiem spēkiem. Rezultāti mums ir labi zināmi, par šo kultūru pastāvēšanu atgādina vairs tikai vēstures avoti un pieminekļi, ko radījuši šo kultūru izcilākie pārstāvji, nevis visādi neroni un kroplīgi faraoni.
Tiktāl par senajām kultūrām, bet tagad par svarīgāko – Eiropas kultūru. Runājot par Eiropas kultūru, jāpaskaidro, ka patiesībā būtu jārunā par divām Eiropas kultūrām – pirmskristīgo un kristīgo. Lai gan pirmās – pirmskristīgās kultūras nozīme tiek nepelnīti pazemināta, gribētos teikt, ka tieši tajā vistiešāk izpaudās eiropiešu āriskais gars; lai atceramies kaut latvju dainas.
Par šo jautājumu pamatīgu darbu Pagāniskais imperiālisms sarakstījis ievērojamais itāļu filozofs, tradicionālisma skolas pārstāvis Jūlijs Evola, norādot, ka Eiropas kultūras saknes meklējamas nevis agrīnajā pagānismā, bet gan tieši pirmskristīgajā Eiropā. Taču Evolu sajūsmina arī viduslaiku agrīnā kristietība, kas esot visumā pozitīvi iespaidojusi Eiropas kultūru ar savu spēku, idejām un stingro struktūru. Jā, patiesi, ikvienai reliģijai piemīt milzu spēks. Var apstrīdēt kristietību un tās dogmas, bet nevar apstrīdēt to spēku. Reliģiskās domas iespaidota sabiedrība spēj paveikt milzu darbus, gan labus, gan, kā tas mēdz gadīties, arī sliktus, bet katrā ziņā milzīgus. To var teikt arī par kristietību viduslaiku Eiropā. Tās iespaidā tika sākti ārkārtīgi nežēlīgie krusta kari, bet tajā pašā laikā, kristietības iespaidam pateicoties, Eiropā notika arī straujš kultūras jaunrades darbs. Un nav jau runa tieši par kristiešu mācībām, bet gan par reliģiju kā tādu. Reliģiskā doma pakļauj cilvēku savai varai, tās vārdā cilvēks var gāzt kalnus, tās vārdā viņš ir gatavs nest tādus upurus, kādi nekad nebūs pa spēkam reliģiskās domas neapgarotam cilvēkam. Arī Eiropas kultūra zēla un plauka tajos gados, kad to iespaidoja reliģisko domu milzu spēks. Laikā, kad reliģija sāka zaudēt savu iekšējo spēku (reformācija, baznīcas šķelšanās), tā zaudēja arī savu nozīmi sabiedrībā. Rezultātā arī Eiropas kultūra zaudēja savus sākotnējos attīstības tempus un virzienus. Līdz ar reliģijas norietu parādījās arī nevēlamas blakusparādības, piemēram, morāles lejupslīde, jo reliģijas augsti ētiskajiem principiem vairs nebija lielas autoritātes sabiedrībā. Reliģijas novājināšanās un tai sekojošā morāles lejupslīde noveda arī pie tā, ka Eiropā parādījās dažādas sātaniskas kustības – brīvmūrnieki (masoni), ilumināti un citas, kuras, slēpjoties aiz apgaismības, progresa un pat reliģijas idejām, veica tradicionālo sabiedrību graujošu darbību. Šie sātanisti veica visus priekšdarbus, lai iedurtu dunci tieši Eiropas sirdī. Viņi radīja teorētisko bāzi par Eiropas lejupslīdes liktenīgo sākumpunktu atzītajai 18. gadsimta franču revolūcijai (starp citu, viens no pirmajiem franču revolūcijas “iekarojumiem” bija soda par pederastiju izslēgšana no Francijas kriminālkodeksa). Pēc šīs revolūcijas Eiropu pārņēma vesela virkne sociālu un idejisku satricinājumu, kas apgrieza Eiropu kājām gaisā.
Masonu izkliegtie franču revolūcijas saukļi par “brīvību, brālību un vienlīdzību” tika ekspluatēti visnetīrākajās poitiskajās kombinācijās, lai atmodinātu pūlī viszemiskākos instinktus. Arī tādi Eiropu graujošie idejiski politiskie strāvojumi kā marksisms, liberālisms un citi nāk no viena avota. Brīvības, vienlīdzības un cilvēktiesību aizsegā visi veselo sabiedrību graujošie spēki, to skaitā arī perversie izdzimteņi, visbezkaunīgākajā veidā apliecina savas “tiesības” uz eksistenci un savas nenormālības atzīšanu par normu. Šīs jaunās “Rietumu vērtības”, fundamentālās “cilvēktiesības” atraisīja visus tumsas kalpus un pataloģiski agresīvajiem, perversajiem izdzimteņiem deva rīcības brīvību realizēt savas ambīcijas un uztiept savus slimīgos pasaules uzskatus normālajai sabiedrībai. Modernā Eiropas civilizācija šodien nav nekas cits kā Sātana valstība zemes virsū ar visām tai raksturīgajām pazīmēm – klaju Dieva dabas likumu ignorēšanu un pilnīgu to noliegšanu un agresīvu sātaniskās ideoloģijas uztiepšanu visai pasaulei, piemēram, agresīvā moderno Rietumu pseidovērtību uztiepšana tradicionālajai reliģiozajai musulmaņu sabiedrībai, neizslēdzot pat militāru agresiju pret to. Lai attēlotu, kāda šobrīd ir Eiropa, kādas ir tās "vērtības”, nevar iztikt bez seksuāli nenormālo izdzimteņu aktivitāšu un vispārējās izvirtības pārstāsta.
Masveida izvirtības ir jebkuras kultūras sabrukuma pēdējās stadijas tipiskākā pazīme, kas liecina, ka tumsas kalpi pilnībā pārņēmuši varu. Pēdējo triecienu Eiropas kultūra saņēma 20. gadsimta 60. – 70. gados tā sauktās seksa revolūcijas laikā, kura, kā jau visi pēdējo gadsimtu laikā notikušie sociālie satricinājumi, nebija vis spontāna, kā mums to propagandē “pareizā vēsture”, bet gan rūpīgi plānota un vadīta. Nevar nenovērtēt arī perverso izdzimteņu lomu šajā “revolūcijā”, kas bija vērsta uz sabiedrības morāles galīgu sakropļošanu. Izdzimteņi apzinās, ka daba viņus uz mūžīgiem laikiem nolēmusi kropļu stāvoklim, viņu ienaids pret normāliem cilvēkiem ir nenovēršams. Nekad nav tik stipri parādījies izdzimteņu naids pret normālo pasauli kā tā sauktās seksa revolūcijas laikā. Ja daba izdzimteni ir padarījusi par sabiedrībai un kultūrai nederīgu, tad viņš savukārt pieteicis tai iznīcinošu karu un pasludinājis savu kroplību par visas sabiedrības “ideālu”. No tā arī izriet “seksa revolūcijas iekarojumi” jeb perverso izdzimteņu skaļās sabiedriskās aktivitātes “civilizētajās” Rietumu valstīs.
1997. gada vasarā visas pasaules izdzimteņi atzīmēja seksuālo minoritāšu organizētās kustības 100 gadu jubileju. Veselus četrus mēnešus no vietas viņi rīkoja masu pasākumus Sanfrancisko (ASV) galvenajās ielās, kur nepārtraukti plīvoja homoseksuālistu karogi. Pilsētas ielas bija pilnas ar šo degradantu propagandas saukļiem. Šie sodomītu (sodomīti – izvirtuļi, šis apzīmējums aizgūts no Bībeles, kur aprakstīta izvirtība senpilsētās Sodomā un Gomorā) “svētki” tika atzīmēti pilsētas bibliotēkās, muzejos, koncertzālēs, kultūras centros. Šo svētku “izglītojošā” programma ietvēra lekciju ciklu par homoseksuālisma vēsturi, protams, pašu homīšu skatījumā. Šim pasākumam savas telpas bija atvēlējuši masoni. Pasākums notika Kalifornijas masonu tempļa Lielajā zālē. Pieminēšanas vērts arī kinofestivāls ar filmām par homoseksuālistu dzīvi un Magnusa Kiršfelda vārdā nosauktā seksoloģijas muzeja atklāšana. Svētki noslēdzās ar lielu parādi, kurā piedalījās 500 – 700 tūkstoši dažādu paveidu riebekļu. Starp citu, šo izdzimteņu parādes Sanfrancisko notiekot jau kopš 1970. gada, saprotams, ne bez ASV varas elites svētības. Tajā pašā Rietumu civilizācijas bastionā, Amerikas Savienotajās Valstīs, notiek ne tikai tādas lietas vien. Amerikāņu civilizācijas iekšējo puvumu, manuprāt, demonstrē arī pēdējā laikā vidusmēra amerikāņu vidū lielu popularitāti ieguvušais savdabīgais “izklaides” veids – viņi masveidā dodas “atpūsties” uz speciāliem kūrortiem, ja tā šīs iestādes var saukt, kur nododas visāda veida perversijām grupveidā. Šo “izklaidi” sauc par svingu (swinging – dzīvotprieks). Patiesi, gluži kā Sodomā un Gomorā! Te gan jāuzsver, ka lielais “svingojošo” amerikāņu skaits nebūt nenozīmē, ka viņi visi būtu dzimuši deģenerāti, pataloģiski izdzimteņi. Nē, tā tas noteikti nav, lielais “svingotāju” skaits tikai ir kārtējais apliecinājums tam, cik bīstami ir perversie izdzimteņi un viņu propaganda. Lai gan pašu šo izdzimteņu nav nemaz tik daudz, viņu amorālo ietekmi uz normāliem cilvēkiem nedrīkst novērtēt par zemu. Viņu propaganda, viņu neķītrības televīzijā, internetā un presē padara normālus cilvēkus par "svingotājiem".
Eiropas sodomīti visskaļākās un izaicinošākās akcijas rīko “visprogresīvākās” Eiropas valsts Holandes (visvairāk imigrantu, legalizētas un katram pieejamas narkotikas) galvaspilsētā Amsterdamā. Tur notiek vislielākās Eiropas pederastu un citu līdzīgo izdzimteņu dzīres jeb gay pride (pederastu lepnuma) festivāls. Vulgāri izkrāsojušies pediņi, sadisti, lesbietes, dzīvnieku “drāzēji” un citi tamlīdzīgie rīko orģijas un manifestē šīs pilsētas ielās, metot izaicinājumu visai normālajai sabiedrībai. Visās Eiropas lielpilsētās darbojas tūkstošiem izdzimteņu perēkļu jeb, kā teiktu viņi paši, seksuālo minoritāšu atpūtas iestādes, klubi, bāri, kur visu šo sātanisko minoritāšu pārstāvji, sākot ar daudzskaitlīgo homīšu minoritāti un beidzot ar tik ekskluzīviem elementiem kā sadomazohisti un zoosadisti, var atbilstoši savām personiskajām interesēm “jauki” pavadīt brīvo laiku. Arī Latvija savā ceļā uz Eiropas Savienību jau pasteigusies pārņemt “civilizētās” Rietumu pasaules “vērtības”, un Rīgā jau atvērti vairāki pedeastu klubi (ko var zināt, varbūt augošais sodomītu midzeņu skaits mūs ātrāk pietuvinās Rietumu demokrātijas “vērtībām” un saīsinās mūsu “mīļās” valdības nosprausto ceļu uz Eiropu!).
Pēdējā laikā aktualizējies arī jautājums par viendzimuma, tas ir, homoseksuālajām laulībām. Paši homīši to saista ar savām “cilvēktiesībām”. Šo homīšu prasību – ar likuma spēku atzīt viņu nešķīsto kopdzīvi – atbalsta arī vairākas tā saucamās cilvēktiesību organizācijas, ieskaitot Latvijas Valsts cilvēktiesību biroju.Eiropas Savienības valstīs, piemēram, Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Francijā, Islandē, Portugālē un Vācijā, pederastiem un lesbietēm šādas tiesības jau ir. Drīzumā homoseksuāļu laulības plāno atzīt arī Čehija, Ungārija, Šveice un Austrālija. Par tādu “progresa avangarda” valsti kā Nīderlande nemaz nerunāsim, tur pediņiem un lesbietēm, kas saprecējušies, ir pilnīgi visas tās pašas tiesības, kas īstām ģimenēm, ieskaitot tiesības adoptēt bērnus, kas pats par sevi ir drausmīgs noziegums pret bērnu. Bērns taču nevar izvēlēties vecākus! Nav grūti iedomāties, kāds varētu būt homoseksuālistu pseidoģimenē adoptēta bērna turpmākais liktenis. Kad šis adoptētais bērns būs paaudzies un sapratīs, kas ir viņa tā saucamie vecāki, tad viņš vai nu būs dziļi nelaimīgs un izjutīs šausmīgu kaunu un arī naidu pret saviem “vecākiem”, kuri, adoptējot viņu, ir uz mūžīgiem laikiem viņam uzspieduši kauna zīmogu, vai arī pārņems ja ne obligāti savu pseidovecāku nenormālo seksuālo orientāciju, tad vismaz kroplīgo pasaules uzskatu gan. Tādā pseidoģimenē augot, bērns nemaz nevar izaugt psihiski vesels, viņa psihe tiks traumēta jau agrā bērnībā, šis nevainīgais bērns izaugs par morālu kropli. Bērnu adoptācija perversu izdzimteņu ģimenēs ir kārtējais sātanistu sagatavotais trieciens, lai ātrāk sagrautu Eiropu, iznīcinot tās pamatiedzīvotājus.
Bet var jau arī pasmieties (lai gan drīzāk būtu jāraud) par Eiropā valdošo sātana kalpu centieniem “cilvēktiesību” aizsegā legalizēt vispretīgāko nešķīstību. Galu galā, ja jau homoseksuālistiem ir cilvēktiesības un, pamatojoties uz savām cilvēktiesībām, viņi var laulāties, tad jāatzīst, ka cilvēktiesības ir arī citām seksuālajām minoritātēm. Ar ko pederasti un lesbietes labāki par tādām minoritātēm kā zoofili vai nekrofili? Ne ar ko. Ja jau pederastu kopdzīve ir akceptēta ar likuma spēku, tad šādas pašas tiesības var pieprasīt arī kapliču romantiķi – nekrofili; kādēļ gan viņi nevarētu slēgt laulību ar savu iemīļoto, morgā noskatīto mironi? Šādām “laulībām” gan nevarētu būt pārāk ilgs mūžs, jo mirušiem ķermeņiem, diemžēl vai par laimi, piemīt viena nelāga īpašība – tie ļoti ātri sāk trūdēt. Un kādēļ gan tādai jaukai seksuālai minoritātei kā dzīvnieku “drāzēji” zoofili nepiešķirt tiesības slēgt laulību ar savām četrkājainajām partnerēm un vēl piedevām adoptēt viņu četrkājainos pēcnācējus? Tad varbūt kādā jaukā dienā mēs pie Brīvības pieminekļa ieraudzīsim ne vien tikko salaulātas divas lesbietes, kādas reiz jau redzējām, bet arī kādu “dzīvniekdrāzēju” minoritātes pārstāvi ar savu “dzīves draudzeni” – līgavas plīvurā greznojušos rukšķošu sivēnmāti. Šodien šāds salīdzinājums izklausās pēc vulgāra joka, bet pirms gadsimta cilvēki būtu smējušies, vēderus turēdami, ja kāds viņiem teiktu, ka reiz divi pediņi varēs laulāties baznīcā. Tagad gan par to nevienam vairs nenāk smiekli.
Vai nu mēs pamodīsimies no šā murga tagad un nekavējoties noliksim visas šīs sātaniskās minoritātes īstajā vietā, kaut kur labi tālu no mūsu acīm, vai arī mēs nepamodīsimies nekad. Vai nu mēs uzveiksim deģenerāciju, vai tā uzveiks un pazudinās mūs. Nobeigumā gribētu citēt žurnālistus Jāni Goldbergu un Jēkabu Dāvi, kuri trāpīgā publikācijā Zilie un rozīgās aktivizējas! (Rīta Ekspresis, 24.08.1996.) brīdina par postu, ko homoseksuālisma eksistence un izplatība var nodarīt mūsu tautai: “Trešā Reiha laikā bez šausminošajiem elementāro cilvēktiesību pārkāpumiem bija sasniegti arī zināmi sabiedrības attīstības momenti. Pirmkārt te jāmin to, ka stingras varas apstākļos krasi samazinājās noziedzība. Tai skaitā kardināli samazināts arī “homiņu” izdarīto noziegumu īpatsvars. Nacistiem likās, ka viņi precīzi zināja, ko ar homoseksuālistiem darīt, - tikai publiska šo cilvēkveidīgo indivīdu iznīcināšana attur tos no nebeidzamu noziegumu sistēmas. Jebkuras normālas sabiedrības interesēs ir amputēt pūstošo sava organisma daļu, lai izdzīvotu pati, jo valsts nākotne ir saskatāma tikai veselīgā un pilnvērtīgā nācijas turpinājumā – mūsu bērnos. Tikai fiziski un garīgi veselai nācijai ir tiesības uz eksistenci nākotnē. Vājie un deģenerējušies izmirst. Nācijas deģenerācija var būt mūsu - l–tviešu, vislielākais sods. Nebūs vajadzīgi ne krievu tanki, ne komunistiskā sistēma – mēs paši sevi varam iznīcināt, nododot nākotni, nododot mūsu bērnus.”

Viktors Birze
No 2002. Gadā izdotās grāmatas “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”.

Bezdievju triumfs: sodomīti pārņem pasauli

Ar katru jaunu gadu cilvēce aizvien vairāk tuvinās apokaliptiskajai tumsības jeb antikrista valstībai. Pirms dažiem gadiem atzina viendzimuma „laulības” jeb sodomītu nešķīstu dzīvniecisku kopošanos pielīdzināja svētajai laulības institūcijai, tādas valstis, kā Nīderlande un Beļģija, tagad, viena pēc otras, to pašu atkārtoja Kanāda un Spānija. Tātad, pasaulē jau ir četras valstis, kas novērsušās no mūsu Radītāja, lai kalpotu Sātanam, un visnešķīstākās perversijas pasludinājušas par goda lietu.

Pašiznīcināšanās dēmonu apmātie marksistu un internacionālās zilo brālības pārvaldītie demoliberālie režīmi bruģē ceļu uz antikrista valstību un ved eiropiešu civilizāciju kolektīvā pašnāvībā. Nīderlande, Beļģija un Kanāda ir tikai kliedzošākie cilvēces pagrimuma piemēri, bet gara un morāles sapuvums ir vienlīdz smagi skāris visu mūsu civilizāciju. Praktiski visās Eiropas valstīs pederasti, lesbietes un citu pasugu deģenerāti var brīvi piekopt un publiski slavināt savas riebīgās nenormālības. Arī skandalozi slavenās Eiropas Savienības konstitūcijas projektā ietvertā „pamattiesību” harta aizliedz jebkādu diskrimināciju „dzimumorientācijas dēļ”. Praksē tas nozīmē, ka par valsts premjerministru kādā jaukā dienā var kļūt izdzimtenis, kurš moca lopiņus un neslēpti piekopj dzimumattiecības ar savu vilku sugas suni. Bet, ja jūs esat uzņēmējs, tad jūs nevarat atteikties pieņemt darbā sievišķīga paskata, spilgti izkrāsojušos jaunekli, kas dzīvo kopā ar nēģeri pusmūža gados un regulāri piekopj ar to anālo seksu. Un, jums atliks tikai noskatīties, ka šāds cilvēkveidīgs draņķis cienās jūsu bērnus ar sūkājamām konfektēm... Tādas, lūk, ir jaunās Eiropas vērtības! Vai par to arī neliecina nesenais politiskais skandāls, kad Eiropas parlaments komisāra amatā neapstiprināja Itālijas pārstāvi Roko Butiljoni, kurš, atļāvās publiski paust viedokli, kurš piemīt ikvienam kristietim, ikvienam normālam cilvēkam, proti: homoseksuālisms ir grēks. Homoseksuālistu mafija jeb zilā brālība ir ārkārtīgi ietekmīgs spēks, viņu ietekme sāk līdzināties cionistu varai, un zilā brālība nekavējoties novāc visus dabiskos šķēršļus, kas stāv taisnības un tikumības sardzē, un traucē zilās sērgas metastāžu izplatībai Eiropā. Un, vai Latvijā ir citādi? Austrumeiropas cilvēku mentalitāte, protams, ir savādāka, tā vēl nav tik ļoti deģenerēta un perversās ideoloģijas samaitāta, kā tas ir Rietumeiropā, taču tas, diemžēl, ir tikai laika jautājums. Arī pie mums eksistē homoseksuālistu zaņķi, piemēram, kāda ebreja Ruslana Kaflera ierīkotais sodomītu klubs „XXL”. Arī pie mums pederasti un tamlīdzīgi zemcilvēki netraucēti pastaigājas ielās, netraucēti piekopj savas perversijas un, kas ir pats ļaunākais, propagandē tās publiski, un ievelk savā zaņķī nepilngadīgus jauniešus, pat bērnus.

Visļaunākais ir, ka šo izdzimteņu aktivitātes notiek ar tiešu valsts atbalstu. Tā, piemēram, ar viltu luterāņu baznīcā ielavījies kristīgās baznīcas grāvējs- pederasts Māris Sants, kuram baznīcas virsvadība pēc taisnības izsniedza „vilka pasi”, izslēdzot no baznīcas, savu dēmonisko vēlmi jaukt cilvēkiem galvas un vest viņus pa antikrista ļaunuma mācības ceļiem, nebūt nav atmetis. Šis perversālis par saviem upuriem izvēlējās visneaizsargātāko un vieglāk manipulējamo sabiedrības daļu- bērnus. Sants gribēja iekārtoties par skolotāju Rīgas kultūru vidusskolā, un, kad šo darbu nedabūja, iesūdzēja skolu tiesā. Tiesa nostājās nevis neaizsargātu bērnu, bet rafinēta, luciferiski viltīga sodomīta pusē... No šā brīža situācijas izejot, izskatās, ka arī Latvijas ceļš vedīs tur pat, kur šodien jau atrodas Holande, Beļģija, Spānija un Holande, tur pat, kur virzās visa Eiropas civilizācija. Eiropa ir uzņēmusi ceļu uz iznīcību! Vienīgais mierinājums ir tas, ka vairākums cilvēku ir dabiski imūni pret zilo sērgu, par ko parūpējies mūsu Radītājs. Iedvesmo arī, ka ikvienā Eiropas valstī eksistē veselīgie spēki, kas nebīstas stāties pretī zilajai mafijai. Spēcīgi protesti pret sodomītu aizvien pieaugošo visatļautību izskan Polijā un Rumānijā, kur tos vada patriotiskas kustības, kas apvienojušās Eiropas Nacionālajā Frontē- Polijas Nacionālā Atdzimšana(NOP) un „Noua Dreapta”. Arī pie mums ir spēki, kas ir gatavi stāties morāles, savas tautas un mūžīgo vērtību sardzē- Nacionālā Spēka Savienība, Latvijas Nacionālā Fronte un citi veselīgi un patriotiski spēki. Mēs neļausi Latvijai noslīkt izdzimteņu netīrumos!

Viktors Birze

Vai dzīres mēra laikā?

Nu pat kad tikko kā aizvadīts 25.marts, pieminēti boļševisma režīma upuri, kas 1949.gada martā no Latvijas deportēti uz Sibīriju, nāk prātā arī citi tā laika traģiskie notikumi, vispirms jau Latviešu nacionālo partizāņu pašaizliedzīgās cīņas, līdz pēdējam elpas vilcienam turoties boļševiku okupētās dzimtenes mežos, sīvās un asiņainās cīņās pret nesamērīgu okupantu armijas pārsvaru, izmisīgā cerībā, ka visuvarenās rietumu lielvalstis (ASV, Lielbritānija u.c.) nesīs glābiņu, uzsāks karu ar baismīgo ļaunuma impēriju, zem kuras asiņainās ķepas nebrīvē smok latviešu zeme un tauta. Jā, rietumu ietekmīgākās lielvalstis tik tiešām noziedzīgi un vienaldzīgā bezatbildībā baroja izmisušos baltiešus ar veltīgām cerībām, ka pretboļševistiskais krusta karš ir iespējams, radot naivas ilūzijas, ka viņi ir sabiedrotie- atbrīvotāji, bet patiesībā viss, kas šos viltus sabiedrotos interesēja, kā liecina vēstures avoti, bija vērtīgi izlūkošanas dati no PSRS rietumu apgabaliem. Par šo spiegu ziņu vācējiem ASV un Lielbritānijas ģeopolitiskajām spēlītēm, bija cerēts izmantot baltiešu pretestības kustības dalībniekus, kuri cerībā uz „sabiedroto” militāro palīdzību bija gatavi uz visu. Kā šie notikumi beidzās, kāds drausmīgs liktenis sagaidīja tos drosmīgos vīrus, kas vēl desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām Kurzemes mežos līdz nāvei turējās pretī padomju režīma „istrebiķeļiem”, un kuru vienīgā motivācija upurēt sevi, bija iedomātā palīdzība no rietumiem, tas mums ir labi zināms…Gudrs cilvēks divreiz uz viena grābekļa nekāpj, ko nevar teikt par ļoti daudzajiem ar NATO eiforiju sirgstošajiem mūsu tautiešiem. Pašsuģestijas ceļā iegūtā apmātība ar NATO neliecina par latviešu (ne)spējām analītiski izsvērt politisko situāciju, bet atgādina savādnieku uzvedību, kas savā iedomu pasaulē izcīna ģeopolitiskas batālijas, turklāt neņemot vērā nesenās vēstures rūgtās mācības. Ik dienas tiek runāts, ka NATO mūs aizsargāšot no Krievijas imperiālistiskajiem centieniem, no starptautiskā terorisma un nez kādiem ienaidniekiem. Dažs labs latviešu domu korifejs pat „aizdomājas” vēl tālāk un sāk sludināt, ka NATO palīdzēs veikt Latvijas dekolonizāciju! Atgādināšu, ka pat likums, kas pamatoti prasīja no Saeimas deputātu kandidātiem labas latviešu valodas zināšanas tika atcelts, jo šāda „diskriminējoša” likuma pastāvēšana nav pieļaujama valstī, ja tā vēlas iestāties NATO. To neteica ne Putins, ne Kim Čen Irs, bet gan Dž. Robertsons- NATO ģenerālsekretārs un Latvijas Valsts prezidente V.V. Freiberga... Vai atgādināt, kā NATO runasvīri uzvedās, runājot par 16. marta atceres dienu?Patiesība arī ir tāda, ka ASV un Eiropas Savienības valstis ar Krieviju saista ļoti ciešas attiecības. Krievijas ekonomikā ir investēti miljardiem dolāru šo valstu kapitāla. NATO valstu ekonomiskās intereses un to potenciāls Krievijā ir vismaz simtkārtīgi lielāks nekā visās trīs Baltijas valstīs. Un domājams, ka ikviens labi apzinās, ka ikviena valsts vai valstu savienība savu politiku būvē nevis uz kādiem tur ideālistiskiem altruisma principiem, bet gan tikai un vienīgi sava izdevīguma pamatiem. Attiecības ar Krieviju gan ASV, gan citām NATO lielvalstīm, vienmēr būs svarīgākas, bet Latvija lielvalstu ģeopolitiskajās rotaļās ir tikai nieka bandinieks. Patiesība ir arī tā, ka Krievija ir Ziemeļatlantijas alianses jeb NATO īpašais partneris, nezinātājiem jāatgādina, ka 2001. gada decembrī NATO valstu ārlietu ministri un Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs, tiekoties Briselē, vienojušies par ciešu sadarbību un kopīgu politiku daudzos jautājumos, izveidojot kopīgu padomi, kuras ietvaros Krievijai būs iespēja ietekmēt jebkuru NATO lēmumu.Ir skaidrs, ka pašreiz un arī paredzami tuvākajā nākotnē tieši Krievijas iebrukuma draudi Latvijā nepastāv, impērisko ambīciju mocītā Āzijas lielvalsts ir izvēlējusies citu taktiku savu pozīciju un ietekmes stiprināšanai Latvijā- viņu ierocis ir simtos tūkstošos rēķināmā krievvalodīgo kopiena, kuru rīcību koordinē gan Krievijas valsts amatpersonas gan vietējie Maskavas ietekmes aģenti un cītīgie parlamenta kolaboranti. Un šajā sakarā jāsaka, ka NATO un ar to saistītās organizācijas ir tik pat kvēlas vietējo krievvalodīgo „tiesību” un interešu aizstāves kā pati Krievija. Un ne jau velti bijušais NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons 2001. gada oktobrī Krievijas laikrakstā „Ņezavisimaja gazeta” izteicās, ka „NATO paplašināšana ir kļuvusi par vērtīgu instrumentu, kā veicināt Baltijas valstīs atrisināt problēmas, ar kurām tajās saskaras krievvalodīgā minoritāte”. To, ka Dž. Robertsons ar vārdiem nemētājas apstiprina arī latviešiem ārkārtīgi nelabvēlīgo pilsonības, valodas un arī jau pieminētā vēlēšanu likuma uzspiešana Latvijai, kuru nepieņemšanas gadījumā Latvija riskētu tikt neuzņemta NATO. Tā pat daudziem būtu vajadzējis pamanīt, ka neskaitāmajās Latvijas plašsaziņas līdzekļos izskanējušajās intervijās ar dažāda līmeņa NATO funkcionāriem, šīs personas vienmēr un visur ir par Latvijas teju vai galveno uzdevumu ir uzsvērušas daudz intensīvāku okupantu naturalizāciju un integrāciju. Galu galā šāda NATO iejaukšanās Latvijas iekšpolitikā nekādu pārsteigumu neizraisa, nekas cits arī nebija gaidāms, jo nav nekāds noslēpums, ka NATO, no tīri militāras organizācijas pārvērties tīri politiskā organizācijā, kas nevis aizsargā kādu no reāla apdraudējuma (boļševisms kā bīstama realitāte taču ir miris, pēc pašu NATO amatpersonu teiktā!), bet gan kļuvis par izkurtējušās rietumu plutokrātijas, kuras spilgtākais iemiesojums ir cionistu pārvaldītā ASV valdošā elite. Atcerēsimies, ka slēpjoties zem nevainīgās „miera uzturēšanas” birkas, NATO valstu militāristi ir veikuši iebrukumus neatkarīgās valstīs. Piemērs: kaut vai nesenā Dienvidslāvijas sagrāve, kas tika panākta NATO militāristiem bombardējot serbu civiliedzīvotājus nevis militāros objektus. Kliedzošākā netaisnība bija NATO kara lidmašīnu sabombardētā Dienvidslāvijas TV augstceltne pašā Belgradas centrā, kurā gāja bojā virkne dienvidslāvu žurnālistu, kam ar S. Miloševiča režīmu vai armiju nebija nekāda sakara. Arī ievedot savu karaspēku Kosovas teritorijā, kā iemeslu minot savu neapmierinātību ar serbu piekopto politiku Dienvidslāvijā, kas esot vērsta pret dumpīgo islamticīgo albāņu minoritāti, ir neizprotams agresijas akts, kam ar cilvēku glābšanu nav nekāda sakara. Skaidrs ir viens- ne jau albāņu liktenis uztrauca NATO, tie tikai tika izmantoti kā iemesls, lai novājinātu Dienvidslāviju. Tagad, kad ar starptautiskajiem teroristu grupējumiem saistītie albāņu ekstrēmisti veic atklātu teroru pret Kosovas serbiem, NATO par to neliekas ne zinis. Un kādēļ gan, lai liktos, jo ne jau taisnīgums tiem no svara, bet tikai savas politiskās un ekonomiskās intereses. Līdzīgi notika arī Dienvidslāvijas kaimiņvalstī Maķedonijā, kurā albāņu teroristi, kas ar raķetēm sāka apšaudīt Maķedonijas pilsētas, netika viss notiesāti kā teroristi, bet tieši otrādi- NATO klajā spiediena rezultātā tika apbalvoti ar to, ka Maķedonijā tagad ir divas valsts valodas un īpaši spēcīgs albāņu musulmaņu advokāts NATO personā. Starp citu, šajā sakarā ļoti atklāti izteicās NATO bruņoto spēku toreizējais virspavēlnieks Eiropā, ebreju izcelsmes amerikāņu ģenerālis Veslijs Klārks, ka viņš pārstāvot politiku, kas ir “pret etniski viendabīgām valstīm Eiropā” (laikraksts “The Spotlight”, 26.04.1999). Vai arī mums te arī nav rodama atbilde, kāpēc NATO amatpersonas tik ļoti rūpējas par okupantu un kolonistu pilsoņtiesībām un integrāciju Latvijā?Tā pat, nav nekādas ticības, ka dalība NATO pasargās Latviju no augošajām starptautiskā terorisma briesmām. Tieši pretēji, rodas pārliecība, ka pēc Latvijas iestāšanās NATO, risks, ka mūsu valsti skars pavisam reāli terorisma draudi, daudzkārtīgi pieaugs. Nav nekāds noslēpums, ka NATO ir ASV kabatas organizācija un tā pat labi ir zināmas ir šīs lielvalsts ciešās attiecības ar Izraēlas režīmu, kuram nekādi likumi nav saistoši. Izraēla ar amerikāņu svētību piekopj atklātu genocīdu gan pret Palestīnas arābiem, gan ikvienu, kas atļaujas kritizēt Izraēlas agresīvo politiku. Palestīniešu asinsbrāļi visā plašajā arābu pasaulē, nebūt nav tik akli, lai aiz notikumiem Palestīnā nesaskatītu “tēvoča Sema bārdu”, bez tam amerikāņi paši par sevi, piekopjot savu imperiālistisko politiku Tuvajos Austrumos, kļuvuši par visu laiku nīstākajiem musulmaņu ienaidniekiem. Šis naids jo sevišķi ņēmies spēkā pēc ASV agresijas Irākā, un, loģiski, ka tas taisnīgi skar arī ASV (un līdz ar to arī Izraēlas) sabiedrotos- NATO valstis, jo sevišķi tās, kas atklāti atbalstīja un piedalījās ASV militārajā agresijā pret Irāku. To pierāda arī nesenais musulmaņu teroristu īstenotais terora akts Spānijas galvaspilsētā Madridē. Latvija, ņemot vērā tās proamerikāisko un proizraēlisko nostāju Irākas kara laikā, un valsts amatpersonu piekoptās ciniskās politikas dēļ, jau ir iekļuvusi musulmaņu ekstrēmistu melnajā sarakstā. Nedomāju, ka ar to tiek pateikts, kas jauns. Un jo ciešāk Latvija savu politiku pieskaņo ASV interesēm un jo ciešākām saitēm Latvija piejūdzas šai destruktīvo spēku pārvaldītajai lielvarai, jo vairāk tā iegūst ienaidniekus musulmaņu vidū, terora draudi mūsu valstij kļūst pavisam reāli. Dievs nedod, ka par Latvijas valsts bezatbildīgi piekopto politiku, kalpojot ASV, asiņainus upurus nenāktos nest godīgiem Latvijas pilsoņiem. Kas attiecas uz NATO izmaksām, tas arī būtu vienīgais, ko nevarētu pārmest. Šīs organizācijas standarti, kas pieprasa tās dalībvalstīm valsts aizsardzībai tērēt summu, kas ir ne mazāka par 2% no iekšzemes kopprodukta likuši mūsu valsts vadītājiem vismaz vienreiz nopietni sākt domāt par valsts aizsardzības spēju celšanu, un tas ir tikai apsveicami. Valsts drošībai ieguldījumu nekad nevar būt par daudz. Cits jautājums ir, cik lietderīgi tie NATO iespaidā tiks izlietoti, jo ir zināms, ka to, kā šī nauda tiks tērēta, nenoteiksim mēs paši, bet visu regulēs un diktēs NATO vadība, kur pirkt ieročus, no kā, kādus. Tas ir tikai ieroču bizness. Jau tagad ir redzams, ka Latvija nevis stiprina savas kaujas vienības Latvijas valsts aizsardzībai, bet gan gādā par to, lai tās spētu nodrošināt algotņus, kas karotu ārvalstīs. Piemērs tam- Latvijas bruņoto vienību dalība Afganistānā, Bosnijā, Kosovā un visbeidzot arī divdomīgajā naftas karā Irākā. Pirms Irākas otrā kara kara Aizsardzības ministrs Kristovskis solīja sazin cik Irākas atjaunošanas kontraktus pašmāju uzņēmējiem, bet tagad? Viss kluss. Cik šādas misijas izmaksā arī nav noslēpums. Tie ir miljoni. Miljoni tiek izlietoti ne tur vien. Tā kā Latvijai nav savu kaujas lidmašīnu, par gaisa telpas novērošanu vien būs jāmaksā vairāk nekā 4 miljoni latu gadā. Arī tas vēl nav viss- Latvijai kā NATO dalībvalstij tagad katru gadu NATO „kopējā katlā” būs jāmaksā vairākus simtus tūkstošus latu. Sarēķinot šīs milzīgās summas kopā, var secināt, par šo summu ir iespējams iegādāties savas lidmašīnas, apmācīt pilotus un laika gaitā izveidot savu modernu kara aviāciju. Citiem vārdiem sakot, ir tikai apsveicamas valsts rūpes par savu drošību un aizsardzības spēju celšanu, cits ir jautājums vai tam ir nepieciešams tieši NATO. Vismaz tāds NATO, kāds viņš ir tagad- vairāk politiska, nekā militāra struktūra, kura karot ar Krieviju Latvijas dēļ negrasās. Vai esot tajā, kad nekā vairāk kā pašu uzburtās ilūzijas nav justas, mūsu valsts kārtējo reizi nav pārrēķinājusies un nesvin kārtējo Pirra uzvaru?

Viktors Birze

Rasu sajaukšanās propaganda ir jāizbeidz!

Vai balto rasi degradējošā rasu sajaukšanās kļūst aktuāla arī Latvijā? Vai tas ir kaut kas slikts vai tieši pretēji- moderni, stilīgi? Tik tiešām, šāds iespaids rodas pārlapojot plutokrātijai kalpojošos, no liberālisma meliem smakojošos preses izdevumus- tādus kā laikrakstu “Diena” un tā idejiskos līdziniekus. Arī “Latvijas Avīzē”, kas sevi ir pasludinājusi par nacionāli konservatīvo vērtību ruporu, starprasu laulības starp latviešiem un citu rasu un ādas krāsu personām, tiek nevis peltas vai nosodītas, bet gan, tieši pretēji- pasludinātas par gluži normālu (skaistu) parādību, visādi reklamētas un celtas godā.
Pats par sevi saprotams, ka līdzīgas, deģeneratīva rakstura tendences redzamas arī tā saucamajā bulvāru jeb dzeltenajā presē, tajā skaitā arī jauniešiem un pat bērniem domātajos izdevumos. Bet sevišķu sašutumu izsauc lieltirāžas vulgāri dzeltenais žurnāls “Privātā Dzīve”, kas ir ļoti iecienīta, ar intelekta nastu pārāk neapgrūtināto ļautiņu lasāmviela- tur gandrīz vienmēr atrodama kāda publikācija, ko citādi kā par noziegumu pret Dievu, morāli un tikumību būtu grūti nosaukt.

Pēdējais “Privātās Dzīves” numurs- 03(248) vien, saviem lasītājiem sniedza īsti sātanisku netiklības paraugstundu, proti, šī žurnāla (pēc kura lasīšanas gribējās nomazgāt rokas) slejās bija lasāma apjomīga intervija ar diviem skandalozi slavenajiem indivīdiem- Oskaru Krūmiņu un Aigaru Rubezi, kuri izveidojuši homoseksuālu pseidoģimeni- visīstāko dēmonisma šūniņu, un paši uzskata, ka ir salaulājušies (tik pat lielā mērā svētajā vārdā- “laulības” varētu dēvēt ikvienu mājlopu pārošanos vai nekrofīlijas aktu!), kā nez kāda prieka vēsts tika pasniegta ziņa, ka latviešu izcelsmes basketbolistam Kasparam Kambalam un viņa melnādainajai dzīvesbiedrei piedzimis dēls, un tam visam vēl seko stāsts par kādu nēģeri, kurš esot apprecējies ar latviešu sievieti un tagad dzīvojot Rīgā un cenšoties iemācīt latviešu jaunatni pieņemt mūsu tautas mentalitātei pilnīgi svešo- āfrikānisko kultūru...

Jā, veseli divi raksti par vienu tēmu, viena izdevuma vienā numurā spēj izsist no līdzsvara un sāk pārņemt nopietnas bažas, ka bezdievīgā un pretdabiskā rasu sajaukšanās jau kļuvusi par akūtu problēmu arī Latvijā. Šī problēma ne tikai eksistē, bet multikulturālie plutokrāti to cenšas padarīt par kaut kādu jaunā laikmeta "svētību" mums- eiropiešiem.

Objektīvi skatoties uz lietām, jāsaka, ka pagaidām vēl šāda, visādā ziņā apkaunojoša un jebkuras nācijas eksistencei galēji bīstama parādība kā starprasu laulības latviešiem ir diezgan sveša padarīšana, kas dažādu iemeslu dēļ, paldies Dievam, nav plaši izplatījusies. Starprasu laulību vai neformālas kopdzīves īpatsvars procentuāli ir pavisam niecīgs- jaukto pāru pašlaik nav daudz, bet tas nebūt nenozīmē, ka nebūtu par ko satraukties, tas ir izskaidrojams ne jau ar mūsu tautiešu apzinīgumu, bet gan ar to, ka līdz šim Latvijā mitusi rasiski visai viendabīga sabiedrība (okupācijas gados ieceļojušo migrantu vidū gan ir arī daži tūkstoši dažādām aziātu tautām piederīgo, un arī no tiem, kuri sevi dēvē par krieviem, kāda daļa varētu būt piederīgi aziātu rasei vai arī daļēji aziātiskas cilmes). Bija jau arī izņēmumi- piemēram skandalozais un odiozais daudzbērnu tēvs- sīkpolitikānis Marģers Martinsons, kurš bijis precējies gan ar kazahieti, gan burjatieti un šajās pretdabiskajās attiecībās sadzīvojis veselus 13 bērnus, kurus uzdod par latviešiem, turklāt nosaucot supertautiskos vārdos, kādos nesauc pat etniskie latvieši- Lāčplēsis, Spīdala (iedomājieties- melnīgsnējus Lāčplēsi un Spīdalu ar izteikti mongoliskiem vaibstiem!). Bija arī viena otra latviešu ielasmeita, kas “proletāriskā internacionālisma” un “tautu brālības” vārdā atdevās melnādainajiem ieceļotājiem, kuri kuplā skaitā bija sabraukuši “izglītoties” Padomju Savienības mācību iestādēs.

Nenoliedzami, ka pēdējos gados, destruktīvās kosmopolītisma un internacionālisma tendences ir jūtami pastiprinājušās visā pasaulē, un tās rod atbalsi arī Latvijā. Atveroties robežām, Latvijā uz dzīvi apmetās arī aizvien vairāk svešām rasēm piederīgu personu, kas nebūtu nekas briesmīgs, ja viņi šeit ierastos ierobežotā mācīties vai dibināt ekonomiskos kontaktus. Bet sākās arī problēmas, jo ilgstošās boļševiku okupācijas gados latviešu smadzenes tika skalotas internacionālisma un kosmopolītisma garā tiktāl, ka runāt un domāt dabiski saprotamas lietas kļuvis kaut kā neērti... Un tagad tas notiek vēl klajāk un rafinētāk, tādēļ bieži vien nākas redzēt šokējošas ainas un dzirdēt tik pat šokējošus stāstus par mūsu tautiešiem, kas stājās tuvās, seksuāla rakstura attiecībās ar citu rasu cilvēkiem, bet pats briesmīgākais ir tas, ka šie cilvēki pat neapzinās, ka dara ko sliktu vai grēcīgu, ka šādas attiecības ir Dievam netīkams ļaunums. Vislielāko ļaunumu, kā vienmēr, nodara prese un citi plašsaziņas līdzekļi, kas attaisno, kultivē vai pat glorificē šo nešķīsto, deģeneratīvo parādību, kura nodara lielu ļaunumu visai cilvēcei. Mēdz teikt, ka slikts piemērs ir lipīgs, bet prese katru šo gadījumu vēlīgi izreklamē ar gluži luciferisku ļaunprātību un fanātisku pārcentību, it kā tās galvenais uzdevums būtu visus latviešus saprecināt ar nēģeriem, mongoļiem vai arābiem. Tiek radīts iespaids, ka paši latvieši neko vairs nevar, jāmeklē nēģeru palīdzību! Šādi rīkojoties prese veic milzīgu noziegumu pret latviešu tautu, lai gan tās pienākums būtu sargāt to un brīdināt, cik bīstamas, nepiedienīgas un lielu ļaunumu izraisošas ir starprasu laulības! Vienīgi “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” (09.01.2001) bija lasāms objektīvs zinātnieku viedoklis, kas norāda uz to, cik nevēlamas un nelabvēlīgas ir starprasu attiecības: “…ja ģimenes partneri nāk no genotipa ziņā tālām nācijām, viņu savienība ir tikpat nevēlama un riskanta, pat bīstama pēcnācējiem kā partnerība tuvu radinieku starpā. Apstiprinājumu sniedz pati dzīve, proti, šādās ģimenēs dzimušajiem bērniem ir raksturīgs lielāks iedzimto slimību skaits (tie pārmanto tās gan no tēva, gan mātes), un vispārējās attīstības ziņā viņi atpaliek no pārējiem apmēram pusotras reizes. Kāds tam iemesls? Patlaban oficiāli atzītais izskaidrojums- jauktajās laulībās (ja partneri ir ar stipri atšķirīgiem genotipiem) daudzās paaudzēs nostabilizējies gēnu komplekss tiek noārdīts (izjaukts, sapostīts), savukārt jaunais izrādās bioloģiski vājāks, trauslāks, jo nav izgājis cauri tūkstošu gadu ilgai laika pārbaudei, kādu piedzīvojis vecais gēnu komplekss.”

Savukārt izcilais latviešu domātājs pulkvedis Pēteris Dardzāns savā darbā “Rase un valsts” (mēnešraksts“Burtnieks” Nr.10, 1931.g.) raksta sekojošo: “…augsti kulturālās tautas, kā, piemēram, angļi, arvienu ir izsargājušies no sajaukšanās ar svešām rasēm. Ar to mums top saprotama arī kastu ārkārtīgā nozīme Ēģiptē un Indijā. Tā saujiņa āriešu, kas iekaroja Indiju, būtu bez kastu sistēmas jau otrā- trešā paaudzē saplūdusi ar iedzimtajiem melnajiem un pasaule nebūtu redzējusi vienu no brīnišķīgākām kultūrām zemes virsū (…) Tauta var zaudēt visu, savu bagātību, savu zemi, izciest pat vislielāko iedomājamo katastrofu, un tomēr viņai paliek vēl visas iespējas un izredzes atkal zelt un plaukt. Bet šī tauta tomēr būs visu uz mūzu mūžiem zaudējusi, ja viņa sagānīs savas asinis. Ar ko izskaidrojamas tādas rases sajaukšanas sekas? (...) Rasēm sajūkot, saskaņā ar bioloģijas likumiem, pēcnācējos ņem arvienu pārsvaru mazvērtīgais, pirmatnējais. Otrkārt, rasēm sajūkot, sajūk arī cilvēku iekšējā garīgā struktūra, rodas tautā it kā jauna dvēsele, kurai vecie ticējumi, atziņas, noskaņojumi vairs nav piemēroti un ir nesaprotami.(…) valstis un tautas tikai tad ir stipras un droši pastāv, ja viņu locekļu starpā valda zināma domu, jūtu, ticējumu un centienu vienotība, kas savukārt iespējams tikai pie zināmas rases, asins vienādības.”

Ja latvieši kā tauta grib dzīvot, attīstīties uz augšu, celt savu kultūru, tad mums jānosargā sava rasiskā identitāte, bet, lai to spētu, jāapzinās ka starprasu laulības ir grēks un noziegums pret savu tautu, kurš nav pieļaujams un paciešams. Un nevajag jaukt dabiskās tiesības ar iegribām! Vai šodienas ASV Kalifornijas štats (līdzīgi ir praktiski visā ASV), kurā baltie amerikāņi ir krietni zem vienas trešdaļas un kurā noziedzība ir pāri visām robežām, ir tas labākais piemērs Latvijai?

Dievs, svētī latviešus ar prātu!

Viktors Birze

Vai 'Radio Brīvā Eiropa' aiziešana no Latvijas ir jāapraud?

2003. gada 31. decembrī "Radio Brīvā Eiropa" izbeidz savu darbību Latvijā. Tas nozīmē, ka beidzot raidīt latviešu valodā pārtrauks ASV valdības finansētā raidstacija “Radio Brīvā Eiropa”, kas visu savas pastāvēšanas laiku bijusi cieši saistīta ar ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldi (CIP), jo šādu lēmumu pieņēmis ASV Kongress. ASV acīmredzot ir pareizi sapratuši, ka ietekme un vara pār Latviju un citām Austrumeiropas valstīm jau iegūta tiktāl, ka nav vairs nekādas vajadzības šķiest naudu (”Brīvās Eiropas” latviešu redakcijas uzturēšana ik gadu prasīja apmēram 900 000 dolāru no ASV budžeta), lai uzturētu tādu pliekanu savas politikas propagandēšanas un psiholoģiskās apstrādes ruporu, kā šis “Radio Brīvā Eiropa”, jo cilvēku smadzeņu skalošanas un domu virzīšanas ASV vēlamā virzienā, funkcijas, brīvprātīgi ir uzņēmusies vietējā naudasmaisu pakalpiņu prese. Tagad ASV imperiālisti ir pievērsušies galvenokārt Tuvo Austrumu musulmaņu valstīm, īstenojot tur graujošu un reizēm ārkārtīgi rafinētu(piemēram arābu valodā raidošā raidstacija “Radio Sawa”, kas 24 stundas diennaktī raida uz arābu valstīm un atskaņo amerikāņu popmūziku, bet reizi pusstundā nolasa ziņas amerikāņiem vēlamā interpretācijā) propagandas darbu. Jāatgādina, ka ASV finansētais “Radio Brīvā Eiropa” aukstā kara gados sāka raidīt uz Latviju, sniedzot alternatīvu un pat visumā objektīvu informāciju par notikumiem pasaulē, ko boļševiki, kas bija okupējuši Latviju, noklusēja vai pasniedza sagrozītā veidā. Varētu teikt, ka trimdas latvieši visai veiksmīgi izmantoja ASV nesaskaņas ar PSRS, jo toreiz jau latviešiem un amerikāņiem ienaidnieks bija viens, un ar amerikāņu palīdzību guva iespēju uzturēt neatkarības ideju tautiešos boļševiku okupētajā dzimtenē. Par to gan bija jāmaksā zināmas nodevas, proti, visos gadījumos jāslavē ASV politika, lai kāda arī tā nebūtu, tā pat kā latviešu žurnālisti okupētajā Latvijā bija spiesti slavēt Ļeņinu, Staļinu, Hruščovu un Brežņevu.Taču pavisam lieka, nevajadzīga un pat kaitīga ir svešas, imperiālistiskas un agresīvi ekspansīvas lielvalsts propagandas rupora klātbūtne neatkarīgas valsts dzīvē. Klaji kosmopolītiskās un pro-amerikāniskās nostājas dēļ, pēdējo, vairāk nekā desmit gadus īstenotā “Radio Brīvā Eiropa” darbība bija viennozīmīgi destruktīva. Vienīgais ko šis, amerikāņu imperiālistu interesēs strādājošais un ar amerikāņu starptautiskās spiegošanas mašinēriju saistītais radio ir darījis, tas ir attaisnojis un slavinājis ASV piekopto agresīvo, imperiālistisko politiku, kā arī propagandistiski “demokratizējis” sabiedrību “amerikāņu vērtību” garā, īpaši izceļoties ar kvēlo atbalstu tā sauktajai sabiedrības integrācijai un okupantu naturalizācijai, kas nav nekas cits kā latents genocīds pret latviešu tautu. Starp citu, lai iztaptu latviešu valodu nesaprotošajiem okupantiem, “Brīvās Eiropas” darbinieki veidoja raidījumus arī krievu valodā, kurus varēja klausīties Latvijas Radio 4. programmā “Dumskaja plošaģ” Arī paši “Brīvās Eiropas” latviešu redakcijas darboņi jau paspējuši izteikt nožēlu, ka darbs būs jāpārtrauc, jo viņi vēl esot varējuši tik daudz dot… īpaši sabiedrības integrācijas (praktiski rusifikācijas) veicināšanā…Tā kā, 31.decembrī, klausoties (vēl labāk neklausoties) pēdējo “Radio Brīvā Eiropa” raidījumu latviešu valodā, būtu jāatceras, ka latvieši neko nav zaudējuši, vienīgie zaudētāji ir tie slidīgie tipiņi, piemēram kosmopolītiskais žurnālists Āris Jansons, kurš kādreiz rakstīja pliekanus rakstiņus laikraksta “Dienas” slejās, kas zaudēs darbu un amerikāņu maksātos dolārus... Vairāk nekādu lielu "zaudējumu" neredzu.

Viktors Birze

Imigrācija- nāves spriedums latviešiem

Jo tālāk iet tie destruktīvie procesi, ko apzīmē ar vārdiem “globalizācija” vai “internacionalizācija”, jo lielākas bažas ikviens latvietis izjūt par savu, savu bērnu un, protams, arī savas zemes nākotni. Un mēs, latvieši, savās bažās neesam vieni, līdzīgu satraukumu pauž arī citu Eiropas tautu apzinīgākie pārstāvji, kas vienaldzīgi nespēj pieņemt to bēdīgo likteni, ko visai Eiropai ir sagatavojuši tie bezdzimtenes kosmopolīti, kuri šodien lemj pasaules tautu likteņus. Runa ir par masīvo imigrācijas procesu, kas ne vien netiek pienācīgi kontrolēts, bet tieši pretēji- visos iespējamos veidos veicināts. Nekontrolēto migrācijas procesu rezultātā, Eiropā ir ieceļojuši miljoniem nēģeru, aziātu un arābu. Daudzu Eiropas valstu pilsētās izveidojušies specifiski, dažādu imigrantu grupu blīvi apdzīvoti kvartāli, kuros zeļ noziedzība, dzīve norisinās pēc sev vien raksturīgiem likumiem, un kuros baltajiem vispār labāk nespert kāju iekšā, ja negrib tikt piekauti, izvaroti, aplaupīti vai sliktākajā gadījumā pat nogalināti. Nerunāsim nemaz par pārējo, ir skaidrs, ka rietumeiropietis, lai kā arī to vēlētos, nekur vairs nevar izvairīties no saskarsmes ar nekulturāliem un agresīviem tumšādainajiem ieceļotājiem, kas kā sirseņu bari masveidā apsēduši Eiropu labākas dzīves meklējumos, protams uz pašu eiropiešu rēķina. Neviens nevar eiropietim garantēt, ka kādu dienu kaimiņos viņam neapmetīsies tikko no Marokas ieradusies trokšņaina musulmaņu ģimene, kas turpat dzīvoklī arī noturēs baismīgus reliģiskus rituālus, tā pat neviens arī negarantēs, ka darba devējs neatlaidīs viņu no darba, un viņa vietā nepieņems jaunu vjetnamieti, kas gatavs darīt to pašu darbu par divkārt zemāku samaksu, viņš nav arī drošs, ka kādu vakaru, atgriežoties mājās, pa ceļam viņam laupīšanas nolūkos neuzbruks bariņš melnādainu puišu. Tāda ir Rietumeiropas nepatīkamā dzīves realitāte jau šodien un atliek tikai ar šausmām gaidīt, kas notiks jau tuvākajā nākotnē, jo ieceļotāju skaits Eiropā ar katru gadu kļūst aizvien lielāks un Eiropas Savienībā valdošā plutokrātu un politikāņu elite nedara pilnīgi neko, lai to apturētu, bet, tieši pretēji, veicina aizvien jaunu migrantu (tieši citu rasu un ādas krāsu) ordu ieceļošanu.
Eiropa, kas sastāv no nacionālām un neatkarīgām valstīm, strauji iet bojā. Un bojā, svešu rasu masveida ieceļošanas dēļ, tā iet arī kā balto kristiešu apdzīvota zeme. Ja ar Dievpalīgu lietas nemainīsies uz labo pusi, tad visas iepriekšminētās negācijas agrāk vai vēlāk skars arī Latviju. Baidos, ka šo triecienu mūsu daudz cietusī tauta varētu arī nepārdzīvot (jāņem vērā, ka jau šobrīd Latvijā no iedzīvotāju kopskaita, sveštautieši sastāda vairāk nekā 45%) un nākotnes mulatu, metisu un krievvalodīgo apdzīvotajā tagadējā Latvijas teritorijā tikai vēstures avoti stāstīs, ka šī kādreiz bijusi latviešu zeme...

Jaunā pasaules kārtība bez tautām un valstu robežām
Jau tālā senatnē, dažādās sabiedrībās, to bagātākie un ietekmīgākie pārstāvji pulcējušies dažādās neformālās, nereti pavisam slepenās apvienībās, brālībās, lai kopīgi apspriestu un izstrādātu dažādus rīcības modeļus kā sargāt savas kopīgās intereses, vairotu un nostiprinātu savu varu pār masām. Izstrādātu teorijas kā organizēt saimniecisko un politisko dzīvi tā, lai tā vislabāk atbilstu viņu kolektīvajām interesēm. Jaunajos laikos par tipisku šādu noslēgtu, slepenu organizāciju tipu kļuva masonu ložas, kurās apvienojās lielie kapitālisti un viņu dāsni atalgotie intelektuāļi, kas kopīgiem spēkiem vērpa dažādas politiskas intrigas, sazvērestības un izstrādāja dažādas teorijas par nākotnes sabiedrības uzbūvi. Tas viss dēļ varas, dēļ ietekmes un naudas. Mūsdienās nekas nav mainījies, sazvērestības tīkls tikai ir pilnveidots līdz perfekcijai. Nav noslēpums, ka visi pasaules ietekmīgie- oligarhi, viņu finansētie politikāņi, ekonomisti, intelektuāļi, ietekmīgie žurnālisti (zīmīgi, ka ļoti liela viņu daļa ir ebreji, ko viņi paši ar lepnumu arī atzīst) ir apvienojušies dažādos slepenos un hermētiskos klubos, biedrībās un organizēti lemj par pasaules kārtību un cilvēku likteņiem, protams, saskaņā ar sev vien zināmiem plāniem. “Mazā cilvēka” iespējas ietekmēt globālos politiskos procesus līdzinās nullei, viss tiek izlemts bez mums, slepenās apspriedēs, neprasot mūsu domas, mēs par visu uzzinām tikai no oligarhiem piederošu avīžu slejām un televizoru ekrāniem, protams, atbilstošā interpretācijā...

Ko vajag mūsu pasaules varenajiem, uz ko viņi iet? Kāpēc pasaules kārtība, veidota saskaņā ar viņu vīzijām, ir tāda, kāda tā ir, reizēm tik neizprotama , neloģiska un pat šausminoša, vienkāršā cilvēka veselīgajai, dabiskajai pasaules uztverei?

1) Viņiem vajag sagraut valstu robežas, jo valstu robežas ir šķērslis brīvai kapitāla kustībai, bet mūsdienās kapitāls vairs nav nacionāls, tas ir pilnīgi kosmopolītisks. Lielajām korporācijām nav nekādu robežu, tās izplešas pa visu pasauli lēta darbaspēka un noieta tirgu meklējumos, tā pat arī tiecoties izmantot dažādās pasaules valstīs iegūstamos vērtīgos dabas resursus. Valstu robežas (līdz ar to nacionāla ekonomiskā politika, protekcionisms, nodokļi utt.) ir liels traucēklis starptautiskā kapitāla neierobežotās izplešanās centieniem. Viņu interesēs ir tās pakāpeniski noārdīt un pārvērst pasauli par vienotu, globālu tirgu ar vienotu pārvaldi (Eiropas Savienība ir tikai viens solis ceļā uz šo drausmīgo galamērķi).

2) Viņi ir ieinteresēti gūt maksimālu peļņu, tajā pat laikā samazinot ražošanas izmaksas. Eiropā, kurā ir koncentrētas lielākās ražotnes un citi nozīmīgākie uzņēmumi, bet darbaspēks nebūt nav lēts, viņu interesēs ir iepludināt pēc iespējas vairāk migrantus no nabadzīgajām Āfrikas un Āzijas valstīm (kuras par nabadzīgām, starp citu, padarīja viņi paši, piešķirot tām „neatkarīgu” valstu statusu, lai sarīkotu tajās pilsoņu karus, un to aizsegā pārņemtu kontroli pār to teritoriju dzīļu bagātībām (naftu, zeltu, dimantiem, kaučuku utt.), kas gatavi izpildīt to pašu darbu par daudz mazāku samaksu. Un viņus nebūt neuztrauc kā masveida imigrācija ietekmē Eiropu, graujot eiropiešu nacionālo, rasisko un kulturālo identitāti.

3) Jāiznīcina tradicionālā sabiedrība, nacionālās jūtas, patriotisms, dievbijība. Jo tautas, kurās stiprs ir nacionālisms un valda patriotiskais gars vienmēr aizstāvēs savas un savas valsts intereses, neļaus starptautiskajai plutokrātijai sevi izmantot un iznīcināt savas valsts neatkarību, pasaules kapitāla interešu vārdā.

Tādēļ eiropiešu tautu nacionālisms ir jāiznīdē, kas tiek darīts nemitīgi sludinot kosmopolītismu, internacionālismu, multietnisku un multikulturālu sabiedrību, toleranci, pārprastas, pat vājprātīgas cilvēktiesības utt. Arī šajā nolūkā tiek veicināta imigrācija un starprasu attiecības, lai sajauktu un tādā veidā degradētu tautas. Lai eiropiešu bērni jau no mazotnes aprastu ar situāciju, ka viņi vairs nav dzimtās zemes saimnieki un, ka viņu tumšādainajiem vienaudžiem (migrantiem un viņu pēctečiem) Eiropā ir tādas pašas tiesības, un arī izaugtu ar šādu izkropļotu apziņu. Viss tiek darīts, lai cilvēkus izaudzinātu par bezsakņu un bezdzimtenes kosmopolītiem, ieaudzinātu viņos kroplu apziņu, ka tādām lietām kā tautība, rase, dzimtā valoda, tēvzeme vai pat seksuālajai orientācijai nav nekādas nozīmes. Pasauli, kas sastāvēs nevis no tautām un valstīm, kuru apdzīvos beztautības un bezdzimtenes cilvēkveidīgi radījumi pasaules varenajiem būs daudz vieglāk pārvaldīt, un uz to viņi mērķtiecīgi arī virzās.

Pasargāta nav neviena valsts…
Tik tiešām no imigrantu plūdiem un to izraisītajām postošajām sekām, pasargāta nav neviena starptautiskās plutokrātijas ietekmes zonā nonākusi valsts, bet tādas ir visas Eiropas Savienības valstis. Konkrēti fakti par dažām Eiropas valstīm:


LIELBRITĀNIJA
Statistika uzrāda, ka Lielbritānijā imigranti sastāda vairāk nekā 4,1% no iedzīvotāju kopskaita, taču vēlreiz jānorāda, ka tā neataino lietu patieso stāvokli, jo ļoti daudzi valstī dzīvojošie afrikāņi un aziāti ir ieguvuši šīs valsts pilsonību (tas pats sakāms par citās Eiropas valstīs dzīvojošajiem neeiropiešiem) un statistikā nefigurē kā imigranti. Lietu patiesais stāvoklis, sevišķi lielajās Anglijas pilsētās, ir dramatisks. Pēc Lielbritānijas statistikas datiem, Ņūhemā, Londonas austrumu daļā, 60% iedzīvotāju ir melnādainie un aziāti, bet Londonas Brentas rajonā to ir 54,4% no iedzīvotāju kopskaita. 16 citos Lielbritānijas galvaspilsētas rajonos nēģeru un aziātu īpatsvars pārsniedz ceturto daļu no iedzīvotāju kopskaita, respektīvi, katrs ceturtais ir krāsainais. Arī citās Lielbritānijas lielpilsētās situācija nav labāka. Lesterā trešā daļa no iedzīvotājiem ir indieši, Slau (36% melnādaino un aziātu), Birmingemā (29%), Lūtonā (28,1%). Bet par briesmīgu traģēdiju jāuzskata aizvien pieaugošais starprasu laulību skaits, kas noved pie nācijas un rases deģenerēšanās. Jau gandrīz miljons (823 tūkstoši) Lielbritānijas iedzīvotāju ir personas, bez nosakāmas tautības, rases un etniskās piederības, jo viņu vecāki ir dažādu rasu un ādas krāsas. Diemžēl arī citās Eiropas valstīs situācija šajā ziņā ir stipri līdzīga.

BEĻĢIJA
Šī valsts savā ziņā ir ļoti savdabīga, jo sastāv no diviem atšķirīgiem reģioniem– Flandrijas, kurā dzīvo ģermāņu tauta- flāmi un Valonijas, ko apdzīvo franciski runājošie valoņi, kas patiesībā jau tie paši franči vien ir. Šo atšķirīgo tautu sadzīvošana vienā valstī nebūt nav viegla, tādēļ iedzīvotāju, sevišķi flāmu, vidū aizvien lielāku atbalstu gūst ideja par līdzšinējās valsts sadalīšanu, lai
katra no šīm tautām varētu dzīvot savā neatkarīgā valstī.

Bez jau tā problemātiskās divu Beļģijas pamatiedzīvotāju etnosu kopdzīves, stāvokli pasliktina masīvais svešu rasu imigrācijas vilnis uz šo mazo, bet pārtikušo zemi. Beļģijas galvaspilsēta Brisele, kas vienlaicīgi ir arī kosmopolītiskās ļaunuma impērijas- Eiropas Savienības galvenais varas centrs, kļuvusi par tādu kā moderno Bābeli, kuru pārpludinājuši sveštautiešu bari, gan neskaitāmi ar ES saistīti ierēdņi, gan, kas ir vēl sliktāk- migranti no Āfrikas un Āzijas. Visu rasu un tautību ārzemnieki sastāda ap 40% no Briseles iedzīvotāju kopskaita, sevišķi daudz ir arābu no Marokas. Valonijā imigrantu īpatsvars ir 16,2%, bet mazāk to ir Flandrijā- 6,9%. Antverpenes pilsēta ir pilna visu veidu migrantiem, bet īpašs liela skaitās Antverpenes ebreju kopiena (vairāk par 20 000 ebreju), no kuriem daudzi ir ortodoksālie jūdaisti. Daži ortodoksālo jūdaistu grupējumi vēl nesenā pagātnē pat nodarbojās ar nežēlīgām kristiešu rituālajām slepkavībām, par ko ziņoja vietējie ziņu mediji. Kopumā, pēc 1998. gada statistikas datiem, no 10 miljoniem Beļģijas iedzīvotāju, 1,3 miljoni bija citā pilsonībā dzimušie, vēl ap 400 000 imigrantu naturalizācijas kārtībā ieguvuši Beļģijas pilsonību. Izteikti kosmopolītiskā Beļģijas varas elite rāda piemēru pārējām ES valstīm kā ātrāk izdeldēt no zemes tās pamatiedzīvotājus. Pēdējo gadu laikā ir atvieglota pilsonības iegūšana migrantiem, tagad jebkurš nēģeris, aziāts, arābs, vai jebkurš cits migrants var pretendēt uz Beļģijas pilsonību jau pēc trim valstī pastāvīgi nodzīvotiem gadiem. Un nav noslēpums, ka tikai retais no viņiem strādā. Vairums izvēlās dzīvot no sociālajiem pabalstiem un pārtikas taloniem.


NĪDERLANDE
Nīderlande jau šodien var kalpot par biedējošu piemēru, kāda pēc pārdesmit gadiem izskatīsies visa Eiropa, ja tagad notiekošajos procesos nekas nemainīsies uz labo pusi. Gribu atgādināt dažas nepatīkamas patiesības par šajā valstī notiekošo. Pirmkārt, šajā valstī mistisku “cilvēktiesību” vārdā ir legalizētas un visiem pieejamas narkotikas. Otrkārt, šajā kosmopolītu (noziedznieku) paraugvalstī jebkādu pamatnācijas nacionālo un patriotisko jūtu noliegšana iet jau tik tālu, ka skolās aizliegts mācīt Nīderlandes vēsturi, kas esot nepiedodami “nacionālistiski”… Treškārt, Nīderlande ir vispārzināms izvirtību perēklis, jo šī valsts bija pirmā, kas homoseksuālistu pāriem piešķīra identiskas tiesības kā normāliem laulātajiem pāriem (starp citu, Nīderlandē precēties var jau no 12 gadu vecuma, tas attiecas arī uz homoseksuālistiem, respektīvi, Nīderlandē jebkurš pedofīls var likumīgā kārtā izmantot bērnus, tiklīdz tie sasniedz 12 gadu vecumu!), tā pat šī valsts bija pirmā, kas piešķīra homoseksuālistiem un lesbietēm likumiskas tiesības adoptēt bērnus. Nīderlande ir tā valsts, kurā notiek visskaļākās ikgadējās homoseksuālistu publiskās demonstrācijas un visu paveidu izvirtuļi var pilnīgi brīvi nodarboties ar jebkādām nešķīstām perversijām.
Tik pat postoša un pamatnācijai nelabvēlīga šajā teritoriāli nelielajā valstiņā, kur iedzīvotāju blīvums uz kvadrātkilometru jau tā ir 450 personu, ir imigrācijas politika. Kopš divdesmitā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ik gadu valstī ierodas ap 20 000 migrantu, bet deviņdesmitajos gados viņu skaits ir būtiski pieaudzis, piemēram, 1997.gadā valstī ieradās ap 50 000 migrantu. Sveštautieši ir 30% no Amsterdamas un Roterdamas, 25% no Hāgas un 19% no Ultrehtas iedzīvotājiem. Vairāk nekā 700 000 Nīderlandes iedzīvotāju ir musulmaņi, bet ap 100 000 hinduisti. Pēc izcelsmes migranti ir dažādi. Ļoti daudz nēģeru no Karību salām, daudz aziātu no Indonēzijas un Sumatras, pārējie pārsvarā musulmaņi no Turcijas (valsts, kas drīz iestāsies ES un nekādu ierobežojumu vairs nebūs vispār) vai Ziemeļāfrikas arābu valstīm.


ZVIEDRIJA
Ļoti nepatīkamas parādības, tādas kā kosmopolītisms un masveida izvirtība, vērojamas arī mums tuvajā Zviedrijas valstī. Un šī valsts pēdējā laikā čum un mudž no dažnedažādiem sveštautiešiem, jo šo labklājības valsti par savu apmešanās vietu izvēlas ārkārtīgi liels skaits parazītisku pasaules klaidoņu no trešās pasaules valstīm. Statistika liecina, ka vairāk nekā 900 000 Zviedrijas iedzīvotāju ir dzimuši kādā citā valstī, bet vēl ap 700 000 cilvēku ir dzimuši Zviedrijā, taču vismaz viens no vecākiem ir dzimis citur. Tādā garā lietām turpinoties, drīz mums Zviedrija saistīsies nevis ar nordiskiem, skaistiem, gaišmatainiem cilvēkiem- īstiem zviedriem, bet gan ar biezlūpainiem un tumšādainiem mulatiem. Vai tas nav biedējoši?

ŠVEICE
Mazās un ļoti turīgās Šveices valsts sākumi meklējami tālā senatnē. Šveicē, līdzīgi kā Beļģijā, nav vienas pamatnācijas, šajā valstī to ir veselas trīs- vācu izcelsmes šveicieši, franču izcelsmes šveicieši un itāļu izcelsmes šveicieši, kas kopīgi veido Šveices tautu. Nekādu nesaskaņu viņu starpā nav, jo katra no šīm grupām dzīvo pārsvarā savos vēsturiskajos apgabalos- kantonos un satiekas pārsvarā lielajās pilsētās. Visi apzinās savas vienlīdzīgās, tiesības uz šo zemi, no kuras cēlušies un kopīgo atbildību par šo valsti. Šveice uzplauka kā kristietibas bastions (Kalvina fenomens). Tagad viss sāk mainīties. Pavisam savādāk ir ar sveštautiešiem- migrantiem, to skaits Šveicē ir kļuvis milzīgi liels- 20,1% no kopējā iedzīvotāju skaita(respektīvi, lielāks par viena no Šveices pamatiedzīvotāju etnosa- itāļu izcelsmes šveiciešu, kopskaitu!). Piemēram Ženēvas kantonā imigrantu īpatsvars jau sasniedz 37%. Ik ceturtais sveštautietis ir Šveicē piedzimis, vēl ik ceturtais tur dzīvo vairāk nekā 15 gadus, pārējie ieklīduši relatīvi nesen.


SPĀNIJA
Lai gan Spānija nebūt nav ļoti bagāta valsts, tomēr tās ģeogrāfiskais tuvums ar Āfriku padara šo valsti par iecienītu galamērķi migrantiem no Ziemeļāfrikas musulmaņu zemēm. Sevišķi lielas raizes sagādā nelegālā imigrācija; ik dienu liels skaits migrantu no Ziemeļāfrikas ar dažādiem peldlīdzekļiem mēģina šķērsot jūru, lai nokļūtu šajā Dienvideiropas valstī, daudziem, diemžēl, tas arī izdodas. Tikai 2001.gadā Spānijas varas iestādes aizturējušas~ 45 000 personu, kuras nelegāli mēģināja šķērsot šīs valsts robežu. Eksperti lēš, ka Spānijā pagaidām nelegāli uzturas vairāki simti tūkstoši migrantu no Ziemeļāfrikas. Bet legāli šajā valstī dzīvo jau aptuveni 1 200 000 ieceļotāju.

PORTUGĀLE
Pat šajā, par visnabadzīgāko Eiropas Savienības dalībvalsti uzskatītajā zemē, imigrācija kļuvusi par smagu problēmu. Visumā trūcīgajā un nelielajā Portugālē imigrantu skaits pēdējos gados strauji pieaudzis un sasniedz aptuveni pusmiljonu- imigranti pārsvarā ir nēģeri. Taču eksperti lēš, ka bez šī pusmiljona valstī nelegāli uzturas vēl aptuveni 100 000 migrantu.


AUSTRIJA
Mazajā Austrijā, kuru apdzīvo tikai daži miljoni vācu cilmes austriešu, sveštautiešu nomācošā, pastāvīgā ieceļošana radījusi ļoti nopietnas problēmas. Nepatika pret imigrantiem Austrijas pamatiedzīvotāju vidū ir augstā pakāpē, kas nav arī nekāds brīnums, jo jau pirms dažiem gadiem (precīzāk- 1999.gadā) uz dažiem miljoniem austriešu valstī bija 750 000 migrantu (galvenokārt turki) un tika lēsts, ka bez tiem, valstī uzturas vēl ap 300 000 nelegālo imigrantu.

VĀCIJA
Kādreiz tik varenā un lepnā vācu tauta ir tā, kura pēdējā pusgadsimta laikā ir visvairāk nacionāli pazemota un šaustīta, vairāk kā jebkura cita Rietumeiropas nācija. Pēc Otrā pasaules kara beigām, kurā Vācija un tās sabiedrotie cieta sakāvi un uzvaru guva boļševiku un kosmopolītu apvienotie spēki, visa vaina par kara šausmām nedalīti tika uzvelta vāciešiem, kaut karu iesāka cita lielvalsts- PSRS. Vācija tika izraudzīta par vienīgo grēkāzi un vienīgo vainojamo visos iespējamajos noziegumos (runāt par sabiedroto, t.i. boļševiku, angļu un amerikāņu pastrādātajiem kara noziegumiem, kuru nebūt nebija maz, tika un vēl šodien tiek uzskatīts par "politnekorektu") un par dažu vāciešu tik tiešām pastrādātajiem noziegumiem, kuru apjoms un nozīmīgums gan tiek ievērojami pārspīlēts, tika nolemts likt smagi ciest visai vācu tautai gan tiem, kam ar šo karu bija kāds sakars, gan tiem, kas tad vēl nebija pat dzimuši. Vācu nācija, tās lieluma, spēka, augstās morāles, disciplīnas un stipro nacionāli patriotisko tradīciju dēļ, arī pēc sakāves karā tika uzskatīta par potenciāli bīstamu kosmopolītisko Rietumu plutokrātu tieksmēm pēc neierobežotas varas pār pasauli.


Tika nolemts iznīdēt vāciešos jebkādas nacionālās jūtas un nekādos apstākļos nepieļaut vācu nacionālo atdzimšanu pēc kara. No tā laika vācieši sistemātiski tiek degradēti gan kā cilvēki, gan kā nācija. Pēckara vācu paaudzes tika audzinātas noliegt savus vecākus un vecvecākus, kaunēties no savas vēstures un pat savas tautības. Jebkuras vācu nacionālo jūtu izpausmes un jebkuri centieni aizstāvēt savas nācijas godu un intereses automātiski tiek pielīdzinātas hitlerisma atdzimšanai un tiek nesaudzīgi apkarotas. Vācu tauta tiek degradēta kulturāli un idejiski, vairāk nekā jebkur tiek sludināta izvirtība, kosmopolītisms, amerikāniskā pseidokultūra, vācu nācijas idejiskā un politiskā virsvadība pa lielai daļai tika ielikta marksistu rokās (ļoti nozīmīga vācu jaunatnes daļa jau vairākas desmitgades ir idejiski saindēta un atrodas marksistu ideoloģiskā ietekmē. Starp citu, saistība ar marksistu teroristiem savulaik bijusi daudziem patreizējā Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera valdības ministriem, īpaši aktīvs šajā ziņā bijis sīvais visa nacionālā apkarotājs, ebreju izcelsmes ārlietu ministrs Joška Fišers, kurš pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kopā ar citiem kreisajiem teroristiem, tika apsūdzēts policista zvēriskā piekaušanā). Vācijas sagraušanas un vācu nācijas lēnas piebeigšanas vārdā nacionālas valsts jēdziens ir baismīgi izkropļots, šī valsts ir padarīta par tipisku imigrantu zemi. Par īpašu pazemojumu vāciešiem varētu uzskatīt īpašās ebreju privilēģijas valstī, ko viņi nekautrīgi izmanto visos iespējamajos veidos (piemēram, ikvienam ebrejam ir ekskluzīvas tiesības ieceļot Vācijā un automātiski saņemt šīs valsts pilsonību, ko garantē viņa “īpašā” tautība). Ebreji Vācijā arī ir īpašā statusā, šķiet daudz augstākā nekā pamatnācija- vācieši, un pilnībā
atbrīvoti no jebkādas sabiedrības kritikas, viņiem šajā valstī ir pilnīga visatļautība, šo iemeslu dēļ daudzi ebreji izvēlas apmesties uz dzīvi Vācijā, ieceļojot ne tikai no Austrumeiropas (vairumā no Krievijas), bet arī no Rietumeiropas, ASV un pat Izraēlas. Lielu labumu no šodienas Vācijas iegūst arī ebreju valsts Izraēla- tā 1999. gadā Vācija Izraēlai nodeva trīs jaunas supermodernas zemūdenes, bet pērnajā gadā Vācijas valdība Izraēlai uzdāvināja ASV ražojuma „Patriot” raķešu sistēmas. Par lielu nelaimi vāciešiem, ebreju skaits Vācijā aug ļoti strauji, Vācijas ebreju kopiena tiek uzskatīta par visstraujāk augošo pasaulē! Bet straujā ebreju skaita palielināšanās Vācijā ir tikai kopējās nacionālās katastrofas neliela detaļa. Kopumā Vācijā mīt ap 8 miljoni migrantu un viņu pēcteču (liela daļa no viņiem ir turki, pārējie- kurdi, arābi, nēģeri un aziāti), un viņu skaits palielinās ik dienu. 8 miljoni svešām rasēm, reliģijām un kultūrām piederīgo tikai vienā Eiropas valstī, atzīsim, ka tas nav nekāds nieks, bet visai biedējošs skaits. Un nav vietā visgudrā spriedelēšana, ka šie 8 miljoni svešo, uz 80 miljoniem Vācijas iedzīvotāju kopskaita nav daudz. Tas ir ļoti daudz visas Eiropas mērogā, jo īpaši, ja mēs padomājam par to, ka šie 8 miljoni Vācijā dzīvojošo neeiropiešu skaitliski ir vairāk nekā visām Baltijas tautām (latviešiem, lietuviešiem, igauņiem) piederīgo kopskaits! Bez tam nav zināms šajā valstī nelegāli uzturošos migrantu kopskaits, kurš arī rēķināms miljonos. Un jādomā ir perspektīvā: ieceļotāju plūsmai Vācijā ir tendence pastāvīgi pieaugt.

FRANCIJA
Imigranti Francijā sagādā tik pat lielas raizes kā Vācijā, turklāt procentuāli to ir vēl vairāk. Pēc izcelsmes pārsvarā Ziemeļāfrikas arābi, daudz arī nēģeru un aziātu no Dienvidaustrumāzijas, liela daļa no kādreizējām Francijas kolonijām. Oficiāli lēš, ka viņu skaits varētu būt 7 miljoni jeb vairāk nekā 13% no Francijas iedzīvotāju kopskaita, bet reāli jārunā par daudz lielākiem skaitļiem, jo statistika neuzrāda nelegāļus, kā arī tos sveštautiešus, kas ieguvuši Francijas pilsonību (Francijā pastāv absurds likums, ka jebkurš, kas ieguvis šīs valsts pilsonību, arī pilnīgi melns tutsi cilts nēģeris, automātiski tiek dēvēts par “francūzi”) un tādu ir visai daudz.


Imigrācija- nopietns drauds arī Austrumeiropai
Pretēji politikāņu, kas cilvēkus apvārdojot cenšas iestāstīt mums pasaciņas, ka Austrumeiropa nav pievilcīgs reģions klaidoņiem un laimes meklētājiem no trešās pasaules valstīm, realitāte izrādās pavisam cita- proti, Austrumeiropa, lai arī pēc ekonomiskajiem rādītājiem ievērojami atpaliek no Rietumeiropas, tomēr vairāk vai mazāk stabilais ekonomiskais stāvoklis ir nesalīdzināmi augstāks nekā zemēs, no kurām nāk esošie un potenciālie migranti.
Tā, piemēram, Ungārijā 1998.gadā bijis 7400 “patvēruma lūdzēju”, bet 1999.gadā- jau 11 600. Lielākā daļa imigrantu nāk no Bangladešas, Afganistānas, Šrilankas un Dienvidslāvijas musulmaņu daļas.
Ekonomiski ne pārāk attīstītajā Slovākijā, kas agrāk migrantiem kalpoja tikai kā tranzītvalsts, pēdējos gados pieaudzis “patvēruma” un darba atļauju gribētāju skaits. 1993.gadā šajā valstī “patvērumu” lūdza 100 personas, bet 1999- jau 1500. Eksperti lēš, ka tas esot maz un jau tuvākajā laikā Slovākijai esot jārēķinās ar lielāku imigrantu pieplūdumu.
Čehijā 1999.gadā reģistrēti 7200 pieprasījumi piešķirt “patvērumu”; to skaitam ir tendence strauji palielināties. Ieceļotgribētāju lielākā daļa nāk no Afganistānas, Šrilankas, Krievijas, Indijas un Armēnijas. Ļoti daudz ieceļot grib vjetnamieši- tie, kuri ieceļoja vēl komunistiskās Čehoslovākijas laikā, grib nokārtot uzturēšanās un darba atļaujas saviem radiem un citiem tautiešiem. Vjetnamiešu kopiena valstī reģistrējusi jau 18 tūkstošus personu. Bet vairākos desmitos par valsts līdzekļiem uzturētās nometnēs nelegālajiem imigrantiem, uzturas ap 10 000 nelegāļu.
Par Poliju nekādus statistikas datus atrast neizdevās, taču personīgā pieredze, uzturoties šajā valstī, ļauj spriest, ka arī poļiem ar nelūgtajiem svešzemniekiem ir nopietnas problēmas. Vismaz atsevišķas vietas galvaspilsētā Varšavā ir aziātu (galvenokārt ķīniešu) tik pārpilnas, ka atgādina kaut kādu Šanhaju. Par krievu klātbūtni Varšavā pat nav vērts runāt...


Kā būs Latvijā?
Pagaidām Latvija vēl nepazīst tās problēmas, kuras imigrācija no Āzijas un Āfrikas valstīm rada Rietumeiropas valstīm, tādu ir ļoti maz. Taču mums ir savas problēmas, kuras nebūt nav mazākas par tām, kādas rietumeiropiešiem rada simtiem tūkstoši imigrantu no Āfrikas un Āzijas. Mūsu šī brīža galvenā problēma ir nevis potenciālie migranti no Āzijas un Āfrikas (arī šī problēma tuvākajā laikā kļūs ļoti akūta!), bet jau esošie- daudzie simti tūkstošu ieklīdeņu un viņu pēcteču (pārsvarā krievi un pārkrievoti citu tautību pārstāvji- ukraiņi, baltkrievi, kaukāzieši, aziāti), kuri pretēji latviešu tautas gribai apsēda mūsu zemi asiņainās boļševistiskās okupācijas laikā. Latviešu īpatsvars Latvijā ir katastrofāli zems- mazāk nekā 56%, lielākajās Latvijas pilsētās (Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā, Rēzeknē) sveštautieši ir dominējošā vairākumā, bet pamatnācija-latvieši- nospiestā mazākumā. Tam, protams, ir arī gaužām slikts iespaids uz latviešu dzīvi savā valstī. Milzīgā, lielākoties krievvalodīgā, sveštautiešu kopiena sevī iemieso pavisam svešu garu, mentalitāti, kultūru, viņu iespaidā Latvijas lielpilsētas ir gaužām nelatviskas, latvieši tajās nevar justies kā mājās. Lielākā daļa no okupācijas laikā ieceļojušajiem migrantiem ir mums sveša, jo cēlusies no sociāli un kulturāli neattīstītas sabiedrības, tātad neasimilējama (mēģinot asimilēt viņus, latvieši sevi nolemtu degradācijai!). Turklāt ar izcelsmi (utaino II Pasaules kara sarkanarmiešu- izvarotāju, marodieru, seksuāli transmisīvo slimību nēsātāju, civiliedzīvotāju slepkavu, čekas nagu maucēju un citu sadistu un kriminālnoziedznieku bērni un mazbērni) varētu būt izskaidrojams arī fakts, ka latvieši, lai arī sastādīdami vairākumu no Latvijas iedzīvotāju kopskaita, izdara tikai aptuveni trešdaļu no kopējā noziegumu skaita valstī, vairākumu pastrādā sveštautieši. Sveštautieši (pārsvarā pārkrievoto ebreju daļa un paši krievi) izmantodami savu privileģēto stāvokli okupācijas laikā dominējošo lomu lielpilsētās, kā arī citas, bieži vien klaji noziedzīgas metodes, ir sagrābuši savās rokās ekonomisko varu valstī un tiecas sagrābt arī politisko. Turklāt vairums no viņiem ir politiski nelojāli Latvijai un latviešiem, kas par to vien sapņo kā atgūt vecās privilēģijas, kādas tiem bija okupācijas laikā, viņus joprojām vada Maskavas roka un mūsu neatkarīgo valsti tie labprāt atkal redzētu Kremļa kalpībā.
Tāds ir stāvoklis jau šodien- Latvija jau ir pārpildīta ar milzu skaitu svešu un nevēlamu personu, kurus mūsu drošības un labklājības vārdā vajadzētu pēc iespējas ātrāk un vienalga kādā veidā dabūt prom, nekavējoties īstenojot dekolonizāciju. Bet tas vēl nav viss- jau tuvākā nākotnē mums, līdzīgi kā pārējām Eiropas valstīm, nāksies saskarties ar jaunu migrantu pieplūdumu.

Par Latviju jau šodien varam runāt kā par Eiropas Savienības dalībvalsti (lai gan līdz referendumam, kurā LR pilsoņiem būs iespēja balsot “par” vai “pret” Latvijas dalību ES, atlicis vēl nedaudz laika, tomēr pavisam droši var uzskatīt, ka Latvija jau ir inkorporēta šajā nacionālo suverenitāti nivelējošajā pārnacionālajā impērijā) un visas problēmas, kuras skar pārējās Eiropas Savienības pseidovalstis, agrāk vai vēlāk skars mūs, arī imigrantu plūdi no bijušajām PSRS republikām, Āzijas un Āfrikas.

To vajag ielāgot jau šodien! Ir vērts ieklausīties cienījamā akadēmiķa Jāņa Stradiņa šajā sakarā teiktajā: “Protams, neviens jau vēl īsti nezina, kā pasaule attīstīsies pēc 20 gadiem, kā notiks šī ļaužu miljonu kustība no dienvidiem. Patlaban Latvija migrantiem nav pievilcīga. Bet, ja kļūsim bagātāki, ja šeit parādīsies investori, ieskaitot tos pašus ķīniešus, viņi nāks ar savu darbaspēku[…] Kā man neoficiālā sarunā jokodams ieminējās augsts viesis no Ķīnas- jā, pusotra miljona ķīniešu izvietot Latvijā nebūtu nekādu problēmu. Un vēl viens moments nākotnes scenārijā. Latvijai saimnieciski attīstoties, šeit varētu ienākt tie paši musulmaņi arī no Vidusāzijas. Un tas varētu mūs apdraudēt, jo Eiropas Savienības likumos darbaspēka plūsma tiek traktēta gluži citādi nekā nelielā nacionālā valstī. Kamēr Latvija nav saimnieciski augsti attīstīta, tādu draudu mums vēl nav. Bet iedomājieties, ko Latvijai nozīmētu ķīniešu vai islāma pasaules invāzija.[…] Un vēl var būt cita problēma. Iestājoties Eiropas Savienībā, ieplūstot šeit ārvalstu investīcijām, var gadīties, ka Baltija kļūs par tādu kā Eiropas Savienības “atstoiņiku”, t.i. vietu, kur nogulsnē imigrantus, lai viņi uzreiz nedrāztos uz Zviedriju un citām attīstītajām zemēm. Lai tas nenotiktu, tad jau arī šeit, Latvijā, var izvietot arī zināmas ražotnes.”(“Lauku Avīze” 05. 01. 2002.)

Jā, ja jau svešu rasu personu masveida migrācija skar ikvienu eiroimpērijas pseidovalsti, kādēļ lai Latvijā situācija būtu savādāka? Drīz viņiem vajadzētu masveidā parādīties arī Latvijā. Es varu minēt vairākus būtiskus iemeslus, kuru dēļ mūsu valsti nākotnē nopietni apdraud svešu rasu un tautību personu masveidīga ieplūšana:

1) Latvijas, tā pat kā pārējo Baltijas valstu robežas, sakritīs ar ES austrumu robežu, tas nozīmē, ka ļoti ievērojama daļa potenciālo migrantu no bijušā PSRS republikām uz mēģinās ieceļot tieši Baltijā, lai paliktu vai dotos tālāk uz rietumiem. Jāņem vērā ka no visatpalikušākajiem kādreizējās PSRS reģioniem (Vidusāzijas, Kaukāza) nākušie pasaules klaidoņiem pat noplukusī Krievija šķiet kā laimes zeme, kurā šie tadžiki, čečeni, azerbaidžāņi un armēņi masveidā ieceļo labākas dzīves meklējumos. Nešaubos, ka viņi uzradīsies arī pie mums, jo salīdzinot ar nabadzīgo Krieviju (atskaitot Maskavu un Pēterburgu), te ir īsta paradīze.

2) Ļoti svarīgs kritērijs migrantiem, pēc kura viņi izvēlas apmešanās zemi, ir apvienošanās ar savu etnisko kopienu, t.i., lai valstī jau būtu stabilas tās etniskās kopienas, pie kuras pieder attiecīgais ieceļotgribētājs. Latvija šajā ziņā varētu būt pievilcīga zeme migrantiem no kādreizējās PSRS, jo šeit jau eksistē stabilas krievu, armēņu, azerbaidžāņu, čečenu un dažādu aziātu tautu etniskās kopienas.

3) Ievērojama daļa migrantu no Āzijas, Eiropas Savienībā mēģina nokļūt šķērsojot Krievijas teritoriju. Latvijai esot Eiropas Savienībā, šie migranti varētu doties tieši uz mūsu zemi, kā Krievijai vistuvāko ES dalībvalsti.

4) Latvijai kā ES dalībvalstij saistoši būs vienotie eiroimpērijas noteikumi par brīvu kapitāla, pakalpojumu un personu kustību visas impērijas teritorijā. Tas nozīmē, ka jebkurš ārvalstu investors Latvijā varēs veikt savu saimniecisko darbību ar ievestu, lētu darbaspēku- nēģeriem, arābiem, aziātiem…

5) Ļoti iespējama ir varbūtība, par kuru jau šodien tiek runāts, ka nākotnē visi migranti, kas ieceļos Eiropas Savienībā, pēc proporcionalitātes principa tiks sadalīti un izmitināti pa visām ES dalībvalstīm, protams, arī Latvijā.

Viktors Birze